Lauku apvidos šīs sievietes var dzīvot ar pastāvīgu vīrieti un vienlaikus turpināt pieņemt klientus.
«Seksa darbs ļoti ietekmēja mani. Mans ķermenis kļuva ļoti vājš, es psiholoģiski esmu salauzta,» saka Čandrika.
Čandrikai (vārds mainīts konfidencialitātes apsvērumu dēļ) darbs seksa industrijā sākās ar reliģisku rituālu. 15 gadu vecumā viņu aizveda uz templi un svinīgi «apprecēja» ar dievieti.
«Tajā laikā es nesapratu, ko nozīmē šī ceremonija,» viņa saka BBC.
Tagad Čandrikai ir vairāk nekā 30 gadi, un viņa nodarbojas ar seksu par naudu jau gandrīz 20 gadus.
Dienvidindijas štata Karnatakas varas iestādes uzsākušas aptauju, lai noskaidrotu cilvēkus, kuri, tāpat kā Čandrika, nonākuši seksa industrijā pēc veltījuma deva-dasi.
Deva-dasi tradīcija, vai «dievu kalpones», radās Dienvidindijā pirms vairāk nekā 1000 gadiem. Sākotnēji deva-dasi uzstājās templos un bija pazīstamas ar svēto dziedāšanas un deju mākslu. Tomēr laika gaitā deva-dasi sistēma kļuva līdzīga legalizētai prostitūcijai.
Lai gan daudzos Indijas reģionos aizliegumi deva-dasi tradīcijai stājās spēkā jau tajos laikos, kad Indija bija Anglijas koloniā, Karnatakas štats šo praksi aizliedza salīdzinoši nesen — tikai 1982. gadā. Neskatoties uz aizliegumu, deva-dasi tradīcija turpina pastāvēt līdz pat šim brīdim.
Lauku apvidos deva-dasi var dzīvot ar pastāvīgu vīrieti un vienlaikus turpināt pieņemt klientus. Tomēr daudzas no viņām pārvācas uz lielākām pilsētām, piemēram, Mumbaju, lai strādātu bordelī.
Pēc veltījuma rituāla, kas notika Belgaumā, Čandrika atgriezās mājās un dzīvoja pilnīgi parastu dzīvi. Tomēr pēc četriem gadiem viena no radiniecēm apsolīja viņai atrast mājkalpotājas darbu. Tā vietā viņa aizveda Čandriku uz industriālo pilsētu Sangli un atstāja viņu strādāt bordelī.
«Pirmajos mēnešos bija ļoti grūti. Es jutos šausmīgi. Es nevarēju ne ēst, ne gulēt,» atceras Čandrika. «Es domāju par bēgšanu, bet pakāpeniski samierinājos ar notiekošo.»
Čandrikai bija tikai 19 gadi. Viņai bija minimālas izglītības, viņa slikti saprata hindi un marathi — valodas, kurās runā Sangli.
«Daži klienti pielietoja rupju fizisku spēku, citi — aizskarošus vārdus. Es nezināju, kā to izturēt,» turpina Čandrika.
Bordelī klienti bija visdažādākie cilvēki — no šoferiem un strādniekiem līdz studentiem un juristiem.
Tur viņa iepazinās ar savu partneri — vietējo kravas automašīnas šoferi. Pārim piedzimusi meita un dēls. Visiem šiem gadiem Čandrika turpināja strādāt bordelī, pieņemot no 10 līdz 15 klientiem dienā, kamēr viņas partneris pieskatīja bērnus.
Pēc dažiem gadiem pēc otrā bērna piedzimšanas Čandrikas partneris gāja bojā autoavārijā, un viņa atgriezās Belgaumā, no kurienes caur tulku runāja ar BBC.
Ne visas deva-dasi strādā bordelī, un dažas no viņām vispār nav seksa darbinieces.
23 gadus vecās māsīcas Ankitā un Šilpa dzīvo ciematā Ziemeļkarnatakā. Tāpat kā Čandrika, viņas pieder pie nepieskaramās kastas, kas Indijā saskaras ar nopietnu diskrimināciju.
Pavadījusi tikai gadu skolā, Šilpa pameta skolu un 20 gadu vecumā izgāja veltījuma rituālu. Ankitā mācījās līdz aptuveni 15 gadiem. Kad viņai palika 21 gads, vecāki organizēja viņai veltījuma ceremoniju. Pēc tam gāja bojā viņas brālis, un vecāki piespieda Ankitā kļūt par deva-dasi.
«Mani vecāki teica, ka vēlas mani veltīt dievietēm. Es atteicos. Pēc nedēļas viņi pārtrauca man dot ēdienu,» saka Ankitā.
«Es jutos šausmīgi, bet piekritu savai ģimenei. Es uzvilku līgavas tērpu un «apprecējos» ar dievieti.»
Ankitā nēsā uz kakla šī savienojuma simbolu — baltu pērļu un sarkano krellīšu kaklarotu.
Ne māte, ne Ankitā vecmāmiņa nebija deva-dasi. Ģimenei ir neliels zemes gabals, bet tā nepietiek, lai izdzīvotu.
«Mēs baidāmies, ka, ja neviens netiks veltīts, dieviete mūs nolādēs,» saka Ankitā.
Deva-dasi nevar precēties, bet var būt pastāvīgās attiecībās. Viņu partneri var būt precējušies ar citu sievieti. Ankitā noraidīja visus vīriešu mēģinājumus tuvoties viņai un pelna apmēram četrus dolārus dienā, apstrādājot laukus.
