Autors, izmantojot savas atmiņas par Kijevu tajos gados, raksta romānu par nepārtrauktu karu bez uzvarētāja.
Līdz 22. novembrim I.S. Turgēneva bibliotēkā (Maskavā) norisinās izstāde: «Baltā gvarde» Mihaila Bulgakova. Ekspozīcija atklāta sadarbībā ar M.A. Bulgakova labdarības fondu, atzīmējot slavenā romāna pirmā izdevuma simtgadi. «Izstāde stāsta par laiku un vietu, kur norisinās «Baltā gvarde», tās radīšanu, pirmpublicēšanu un no romāna izaugušo pirmo M.A. Bulgakova lugu «Turbiņu dienas», kā arī par tām nopietnajām problēmām, kas saistītas gan ar romānu, gan lugu,» – teikts izstādes paziņojumā.
Tas ir romāns par pilsoņu kara haosu, kur vienīgā patvēruma vieta ir ģimenes māja ar flīžu krāsni. No pieredzes, dzīvojot Kijevā, ko aplenca Petļura, Bulgakovs rada stāstu par mūžīgajiem konfliktiem – veco un jauno, godu un bailēm.
Par ko ir šī grāmata?
Par Turbiņu ģimeni – Alekseju, Jeleni un Nikolku – un viņu paziņām, kas nonākuši pilsoņu kara notikumu virpulī Ukrainā. Romāna notikumi attīstās no 1918. gada decembra līdz 1919. gada februārim: Pilsēta, kuru vada hetmans Skoropadskais un vācu karavīri, vispirms tiek aplenkta zemnieku armijas vadītā Simona Petļuras, bet pēc tam arī boļševikiem. Krievu virsnieki cenšas aizsargāt pilsētas mieru, taču bezgodīgi zaudē, īsti nespejot iznākt. Bulgakovs, izmantojot savas atmiņas par Kijevu tajos gados, raksta romānu par nepārtrauktu karu bez uzvarētāja, vecā pasaules sabrukumu un jaunās iestāšanos, kā arī par brīnumaini saglabājušos šajā haosā vēsturisko māju-patvērumu ar «krēmkrāsas aizkariem» un «lampu zem abatūra».
Kad tā tika uzrakstīta?
Galvenais darbs pie «Baltās gvardes» notika 1923–1924. gadā. Bulgakovs šajā laikā jau vairākus gadus dzīvoja Maskavā, savas māsas vīra, Nadeždas Zemskas, dzīvoklī (vēlāk šis patvērums kļūs par «nepatīkama dzīvokļa» prototipu romānā «Meistars un Margarita»). Rakstnieks dienasgrāmatā sūdzas par sliktajiem dzīves apstākļiem, naudas trūkumu, veselības problēmām un apnikušo darbu avīzē «Gudok». Savu pirmo romānu viņš raksta galvenokārt naktīs. Šis process viņu reizēm iedvesmo («tagad es dzirdu sevī, kā mana doma uzlido, un ticu, ka es esmu neizmērojami spēcīgāks kā rakstnieks par visiem, ko es pazīstu»), bet reizēm iegrimst izmisumā («skumji nožēloju, ka pametu medicīnu un nospriedu sevi uz nepareizu eksistenci»).
Laikā, kad radās «Baltā gvarde», Bulgakovs paspēja izšķirties no savas pirmās sievas Tatjanas Lappas un sākt dzīvot ar Ljubovu Belozersku – tieši viņai viņš veltīja romānu, kas radīja jautājumus ne tikai viņa pirmajai sievai («Tik daudz naktis es ar viņu sēdēju, baroju, rūpējos… viņš māsām teica, ka man veltīs»), bet arī viņa radiniekiem. Tā, Nadežda Zemska rakstīja Jelenai Bulgakovai, rakstnieka trešajai sievai: «Es pati redzēju 1924. gadā «Baltās gvardes» manuskriptu, uz kura bija rakstīts: «Veltīts Tatjanai Nikolajevnai Bulgakovai»… Un tas bija taisnīgi: viņa pārdzīvoja ar Mišu visus grūtos gadus viņa klaiņojumos». Paša Bulgakova, spriežot pēc dienasgrāmatas, šaubas nemoka stipri – aprakstot žurnāla numura iegādi ar savu romānu, viņš atzīmēja: «Visvairāk kaut kā piesaistīja mana uzmanība veltījums. Tā notika. Lūk, mana sieva».
Kā tā uzrakstīta?
Literārajā fonā 1920. gados «Baltā gvarde» var šķist ļoti tradicionāls, gandrīz novecojis romāns: tādu sajūtu rada hronikas intonācijas («Liels bija gads un briesmīgs gads pēc Kristus dzimšanas 1918, no revolūcijas sākuma otrā»), neskaitāmie mājieni uz krievu klasiku; un pats žanrs – vēsturiskā hronika un ģimenes romāns ar ainavām, skaidru sižetu un liriskām atkāpēm – izskatījās tajā laikā izaicinoši novecojis. Valentīns Katajevs, kolēģis no «Gudok», atcerējās, ka Bulgakova rīkotā «Baltās gvardes» lasīšana uz viņu neatstāja nekādu iespaidu, romāns šķita «otršķirīgs, tradicionāls». Tomēr visa šī spēle ar klasiku Bulgakova romānā nav pilnīgi nopietna. Gandrīz Tolstoja pēc ieceres darbs šeit apvienojas ar feļetonu, augstā traģēdija – ar komisku opereti. Stāstījumā tiek izmantoti avangardiski paņēmieni, it kā aizņemti no kinomākslas: uzplūdi, skata maiņas, strauji montāžas pārejas. Klasiskais reālisms tuvāk aplūkojot izkliedējas, atklājot caurumus mistikas un fantasmagorijas pasaulē.
Kā tā tika publicēta?
Bulgakovs noslēdza līgumu par «Baltās gvardes» publicēšanu maiņas laika žurnālā «Krievija». Saskaņā ar līgumu žurnāla izdevējs Zahārijs Kaganskis ieguva priekšrocības uz atsevišķu romāna izdošanu. 1925. gada sākumā žurnālā «Krievija» tika publicētas pirmās 13 nodaļas (apmēram 60 % teksta), bet noslēdzošās nodaļas iznākt nesanāca: izdevums tika slēgts, bet Kaganskis un žurnāla redaktors Isajs Ležņovs devās uz ārzemēm (pirmais – brīvprātīgi, otrais – izsists no valsts).
- gadā 11 pirmās romāna nodaļas (ar 12. nodaļas sākumu) bez autora ziņas iznāca atsevišķā grāmatā Parīzes izdevniecībā Concorde, kuru emigrācijā dibināja tas pats Zahārijs Kaganskis. Concorde izdeva tikai vienu grāmatu, «Baltā gvarde», un tūlīt aizvēra. Gandrīz vienlaicīgi Rīgas izdevniecībā «Literatūra» iznāca pirātisks romāna izdevums: tajā tika rediģēta pirmā daļa (piemēram, izņemts Aleksēja Turbina sapnis), bet beigas tika pievienotas kādam pēc otrās redakcijas lugas «Turbiņu dienas» fināla, kas arī bija Kaganska rokās un vēlāk tika publicēta tulkojumā uz vācu valodu. Ja ticēt Kaganska atklātajam vēstulim, kas publicēts avīzē «Dienas», lugu viņš saņēma no Bulgakova «uzticamā cilvēka». Rakstnieks to, tomēr, kategoriski noliedza, stāstā «Noslēpumainajam draugam» viņš atriebīgi attēloja Kaganski kā izdevēju Rvacki («Es jums teikšu, mans mīļais draugs, par savu briesmīgo dzīvi esmu redzējis krāpniekus. Mani apkrāpa. Bet tādu nelieti kā šo es neesmu sastapis»).
Bulgakovs pētnieks Marija Mišurovska norāda, ka, neskatoties uz spilgto krāpnieka tēlu, ko Bulgakovs viņam radījis, Kaganskis patiesībā veica «veiksmīgu mēģinājumu nostiprināt padomju autora tekstus Eiropas tiesiskajā laukā, izmantojot speciāli šim mērķim atvērtas izdevniecības». Proti, ka PSRS neparakstīja Bernes konvenciju par autoru tiesību aizsardzību, tāpēc, ja romāns un luga tiktu publicēti vispirms PSRS, tad ārzemēs tos varētu brīvi pārpublicēt, bet pirmā darba publicēšana konvencijas dalībvalstu teritorijā garantēja, ka autora tiesības tiks aizsargātas.
Noslēdzošās nodaļas «Baltā gvarde» iznāca atsevišķā sējumā Parīzes izdevniecībā «Maskava» 1929. gadā. Šim izdevumam Bulgakovs pats pārstrādāja beigas, sākotnēji rakstītas žurnālam «Krievija»: 1925. gadā viņš vēl uzskatīja, ka rakstīs trilogiju, bet Parīzes grāmatai viņam nācās mainīt finālu tā, lai «Baltā gvarde» izskatītos kā pabeigts darbs. Tieši pēc Parīzes izdevumiem joprojām notiek romāna pārpublicēšana, bet tā žurnāla beigas parasti tiek norādītas atsevišķi. PSRS pilnā apmērā «Baltā gvarde» tika izdrukāta tikai 1966. gadā.
Atstāt komentāru