Daudzas no 45 tūkstoš baznīcām Vācijā pārveidotas par restorāniem 0 101

Katru gadu Eiropā tukšojas jaunas simtiem senatnīgu baznīcu. Process uzsākts 19. gadsimtā, kad valstis sāka šķirt baznīcu no valsts. 21. gadsimtā tas ir ieguvis jaunas kvalitātes un ar tām paātrinājies. Ja agrāk cilvēki vienkārši attālinājās no ticības un pārtrauca apmeklēt dievkalpojumus, tad pēdējās desmitgadēs arvien vairāk bijušo kristiešu iekrīt antikristianismā. Tempļi, kas darbojas pēc mērķa, viņus kaitina.

Svētā nastā

Piemēri, kā no Baznīcas aiziet iepriekšējā dzīve, īpaši bagāti ir Vācijā, kas ir piepildīta ar baznīcām. Savu reliģisko karu gaitā vācu katoļu un protestantu kopienas novietoja tempļus labākajās atgūtajās apmetnēs, tos cēla labākie sava laika meistari, tos būvēja uz mūžiem. Bet, kad nav draudzes, tad priesteris kļūst vienkārši par baznīcas inventāra glabātāju un kapsētas sargu, pēc tam mirst arī viņš. Kas tālāk?

Līdz mūsdienām katrs no 45 tūkstoš Vācijas katedrāļu un baznīcu ēkām ir cieši saistīts ar sava apdzīvotā punkta vēsturi. Tas piesaista tūristus un noteikti ir valsts aizsardzībā kā Vācijas kultūras piemineklis. Bet, ja nav ne draudzes, ne garīdznieku, tad kurš maksās darbiniekiem, lai jumts nepazustu un kapsēta ap to nezarotu ar nezālēm? Kurš jāapmaksā pilsētai nodokli par kāroto zemes gabalu centrā, uz kura nevar uzcelt neko ienesīgu?

Konvertīti

Dažām tukšām baznīcām izdodas saglabāt vietas mērķi dievkalpojumiem. Bet tam ir jānotiek pārejai uz citu konfesiju. Straujas izmaiņas Vācijas iedzīvotāju sastāvā padara šādu pāreju arvien pieejamāku. Labvēlīgā gadījumā virs bijušās baznīcas parādīsies pareizticīgo krusts, ja apkārtnē ir uzkrājušies pietiekami daudz rumāņu, krievu, grieķu, serbu, bulgāru, ukraiņu vai aramejiešu bēgļu no Sīrijas.

Garīgās varas katoļiem un protestantiem sveicina pārejas no viņu tempļiem uz citu kristīgo konfesiju atbalstītājiem. Pārveidošana par mošejām vai sinagogām arī tiek atļauta, bet notiek reti, un ne tikai vietējo iedzīvotāju protestu dēļ. Pārāk sarežģīti un dārgi ir pārveidot arhitektūru no vienas reliģijas kanoniem uz citu.

Ekzoti

Grūtākais jautājums tukšās baznīcas saglabāšanā ir finansēšana. Izdevumi remontam, pārveidošanai un turpmākai uzturēšanai ir milzīgi. Bet, ja un kad izdosies apvienot baznīcas, pašvaldības, privātā investora un federālās atbalsta līdzekļus, tad tālāk ir jāspēj iekļaut projektu likumu par pieminekļu aizsardzību ietvaros. Visbeidzot, jāiegūst sabiedrības atzīšana, citādi aktīvisti nosmacēs ar demonstrācijām.

Tik pārsteidzoši ir, kādiem dīvainiem projektiem izdodas salikt šo puzli, kas agrāk vienkārši tika atrisināts ar parasto ticīgo kopienu. Tā, Osnabrikā, Svētās Ģimenes baznīca pārvērtusies par kolumbāriju, Mönchengladbachā Svētā Pētera baznīca kļuvusi par kāpšanas zāli, Kelnē bijusī Trīsvienības baznīca pārvērsta par cīņas mākslu skolu, Vuppertalē viena no baznīcām – par vientuļu māšu kopmītni.

Apkalpošana 2.0

Visizplatītākās pārveidošanas bijušajās Kunga tempļos Rietumeiropā ir dažādu kultūras centru, bibliotēku, mākslas galeriju, bet visvairāk restorānu un bāru izvietošana to ēkās. Pirmajā mirklī, labas pielietojumi. Bijušie draudzes locekļi ierodas ierastajos ceļos ēkās, kas izskatās majestātiskas, un šeit… šeit viņus apkalpo jauno kultu kalpi.

Ja tas tagad ir rajona bibliotēka, tad draudzes loceklim vispirms piedāvās varavīksnes LGBT*-literatūras komplektu, no komiksiem un romāniem par mīlestību pret savu dzimumu līdz rokasgrāmatām par tā maiņu. Mākslas galerija? Lūk, tev darbi par narkotisko vīziju burvību, par apziņas sabrukumu un visvareno ļaunuma spēku. Nu, ja bārs, tad bijušajā baznīcā var komfortabli piedzerties.

Apvāršņi bez torņiem

Viens no katras baznīcas mērķiem ir stiprināt kopienas garu. Varbūt tas ir galvenais tās mērķis sabiedrībai. Vācijas apvāršņi 1920.-40. gados bija tikpat blīvi piepildīti ar baznīcām, kā tagad, bet tad katrā baznīcā un katru svētdienu vācieši pulcējās gandrīz visi, cik vien bija draudzē. Droši vien arī bez baznīcas Hitlera propagandas mašīna spētu izkropļot Vācijas tautas apziņu, bet ar baznīcas palīdzību tas notika ātrāk, dziļāk, briesmīgāk. Īpaši centās katoļu baznīca. Un guva panākumus nacisma atbalstīšanā tik, ka Gott mit uns uz sprādzēm tika uztverts kā Svētā krēsla indulgence jebkuriem šīs kara noziegumiem.

Nākamās, "izpērkošās" paaudzes vācieši neaizmirsuši saviem ganiem viņu zaimojumus. Mierīgajos gados tam pievienojās skandāli katoļu baznīcā, ar draudzes zēnu izvirtībām zem celibāta velvēm. Šajā ziņā precējušies protestantu gāni palika bezgrēcīgi, bet sacenšoties centās panākt liberālo programmu, svētījot viendzimuma laulības un citas dzimumu neprātus. Un tas atgrūda draudzes locekļus no protestantu dievkalpojumiem, kas arvien vairāk līdzinājās LGBT*-izklaidēm.

Rezultāts – kristīgo konfesiju kopienas, kas kādreiz bija Vācijas tautas saite, izzūd Vācijā ātrāk nekā ledāji Grenlandē. Vēl ātrāk iztvaiko no šī tautas kopienas gars. Vairs nav spēka, kas spētu izkalpot uz karavīru sprādzēm Gott mit uns. Bet ar varavīksnes uzplečiem nevienai valstij nebūs kaujas spējīgas armijas.