Alla Pugačova sniedza lielu interviju Katerinai Gordejevai. Intervija ilgst 3 stundas 38 minūtes - par aizbraukšanu no Krievijas, par vīriem, par prezidentiem, par dzīvi, nāvi, varu. Sniedzam nelielu fragmentu un visu interviju video formātā.
Par Putinu
Es ilgi domāju, jo Putins nav muļķīgs cilvēks, es taču viņu pazīstu. Es ne tikai par viņu aģitēju, es balsoju. Es biju tādā sajūsmā. Domāju, nu lūk, beidzot. Viņš teica pārsteidzoši pareizas lietas. Pat par Ukrainu. Vispār viss, ko es domāju, viņš to teica. Tas ir vienkārši elks. Kāds cilvēks!
— Un kurā brīdī jūs sapratāt, ka viņš nav tas cilvēks, par kuru jūs vēlētos balsot un aģitēt?
— Es ļoti satraucos, kad «Kursk» nogrima. Es domāju, tagad viņš no Sočiem steigsies visus mierināt, bet viņš nepienāca. Tu nevari iedomāties, cik man žēl, ka viss šis notiek. Pēc tam viss atkal beigsies, viss būs normāli, vai ne? Bet cilvēkus jau nevar atgriezt. Salauztas likteņi. Bēda.
Par Nikitu Mihalkovu
Es viņu dievinu. Es viņu mīlu (neskatoties uz to, ko viņš par mani saka). Tā ir spiesta pozīcija.
— Tātad jūs domājat, ka viņš saka to, kam netic?
— Nē, protams. Viņš ir daudz smalkāks. Bet viņš gāja tēva pēdās — tas, iespējams, arī neticēja, bet ļoti atbalstīja. Viņš zināja, ka tā ir jādara. Bet tomēr es domāju, ka viņš arī pret mani labi attiecas, neskatoties uz to, ko saka. Laiks tāds, saproti. Laiks. Nikita Sergejevič, Nikituška, es tevi ļoti mīlu. Neaizej, es zinu, ka tev kaut kas sāp. Esi vesels un priecīgs.
Atstāt komentāru