Noslēpumaini pazudušo japāņu radinieki pieprasa patiesību 0 138

Ziemeļkorejas nolaupīto Japānas pilsoņu radinieki turpina aicināt pēc iespējas ātrāk atgriezt visus upurus. Ir pagājuši gandrīz 50 gadi kopš pirmā Japānas valdības apstiprinātā nolaupīšanas gadījuma, kas notika 1977. gadā. Nolaupīto radinieki noveco, un daži ģimenes locekļi ir miruši, tā arī nesatiekot savus tuviniekus.

Jokota Sakie, kurai šogad apritēs 90 gadi, ir Jokota Megumi māte, kura tika nolaupīta 13 gadu vecumā. Sakie ir vienīgā no dzīvajiem vecākiem no tiem 12 valdības atzītajiem nolaupītajiem, kuru likteņi joprojām nav zināmi. Arimoto Akihiro, kura meita Keiko tika nolaupīta un līdz šim nav atgriezusies, pagājušā gada februārī mira 96 gadu vecumā.

Nolaupīto ģimenes uzmanīgi seko tam, vai ASV prezidents Donalds Tramps rīkos vēl vienu samitu ar Ziemeļkorejas līderi Kimu Čenunu. Savas pirmās pilnvaru laikā Tramps cēla šo jautājumu Kima klātienē 2018. un 2019. gadā.

Nolaupīto upuru radinieki arī apņēmīgi turpinās izdarīt spiedienu uz Japānas valdību, lai tiktu sarīkots samits ar Ziemeļkoreju. Uzsvars tiek likts uz to, kādus konkrētus pasākumus valdība veiks, lai atgrieztu visus nolaupītos dzimtenē, kamēr joprojām dzīvi ir viņu vecāku paaudzes pārstāvji.

Jokota Takuja, nolaupīto japāņu ģimeņu grupas vadītājs un Megumi jaunākais brālis, intervijā NHK izteica savas cerības uz 2026. gadu.

Viņš aicināja premjerministri Takaichi Sanae pēc iespējas ātrāk rīkot samitu ar Kimu Čenunu. Jokota izteica cerību, ka viņa izmantos savus vārdus vēl efektīvāk. Viņš sacīja, ka vēlas, lai Takaichi ieguldītu visu kaisli savos vārdos, prasot visu upuru atgriešanu, un nosūtītu skaidru signālu, ka tad abas valstis varēs veidot pozitīvu nākotni.

Lielākajai daļai nolaupīto nebija saistības ar politiku.

Ziemeļkorejā nolaupītie tika iesaistīti izlūkošanas operāciju sagatavošanā Japānas teritorijā (īpaši mācot japāņu valodu un kultūru izlūkiem). Nolaupīšanas ir viens no retajiem cilvēktiesību pārkāpumu gadījumiem Ziemeļkorejā, ko oficiāli atzina Ziemeļkorejas varas iestādes: 2002. gadā, Japānas premjerministra Koizumi vizītes laikā Ziemeļkorejā, Kims Čenirs atzina 13 no 17 nolaupīšanas gadījumiem (tomēr sacīdams, ka tie esot veikti bez Ziemeļkorejas augstākās vadības atļaujas), pēc tam pieci nolaupītie japāņi atgriezās dzimtenē. Vēlāk no Korejas uz Japānu pārcēlās arī pieci viņu ģimenes locekļi (ieskaitot bērnus, kuri dzimuši Ziemeļkorejā).

Pārējo nolaupīto liktenis joprojām nav zināms. Ziemeļkoreja apgalvo, ka tie vai nu miruši Ziemeļkorejā, vai vienkārši noliedz savu līdzdalību cilvēka pazušanā. Japānā daudzi pieļauj, ka vismaz daži no šiem cilvēkiem varētu būt dzīvi un netiek atbrīvoti valsts noslēpumu dēļ, pie kuriem viņi, iespējams, ir piekļuvuši. Nolaupīto problēma turpina spēlēt nozīmīgu lomu Japānas un Ziemeļkorejas attiecībās.