Redīsi — iespējams, pirmais vietējais pavasara dārzenis. Šis vērtīgais vitamīnu un fitoncīdu avots satur rūgtumu, kas palīdz maigi stimulēt žults izdalīšanos aknās, novērš žultspūšļa sastrēgumus un profilaktiski samazina orgāna iekaisuma risku sēdoša dzīvesveida gadījumā.
Taču tas nav viss, kas šim košajam produktam piemīt. Par to, kas jāzina, pastāstīja Elena Pavlova — gastroenteroloģe, geriatre, uztura speciāliste.
Slota zarnām
Redīsi satur nešķīstošās šķiedrvielas, kas darbojas kā slota zarnām un uzlabo peristaltiku. Uz 100 g svara tajos ir vairāk C vitamīna nekā citrūzos, un antociāni no mizas pastiprina šo iedarbību. Sastāvā ir indols-3-karbinols, jo šis dārzenis pieder krustziežu dzimtai, kā kāposts un brokoļi.
Glikēmiskais indekss redīsiem ir tikai 15, tāpēc tie ir viens no drošākajiem produktiem pacientiem ar insulīna rezistenci un otrā tipa diabētu. Tie dod apjomu kuņģī un sāta sajūtu, bet strauji nepalielina glikozes un insulīna līmeni. Redīsi sastāv no 93% ūdens, satur kāliju, kas ir labvēlīgi sirds un asinsvadu sistēmai, taču var būt agresīva vide iekaisušai gļotādai.
Kāpēc redīsi var kairināt gremošanas traktu
Redīsi satur ēteriskās eļļas un rūgtumu, kas stimulē kuņģa sulas un žults izdalīšanos, un pie gļotādas iekaisuma var izraisīt kairinājumu un dedzināšanu. Tāpēc tos nedzeram/pērkam pie čūlainās slimības kuņģī un divpadsmitpirkstu zarnā un gastrīta saasinājuma, lai nepapildinātu jau tā iekaisušo gļotādu.
Redīsi satur rupjās nešķīstošās uzturšķiedras, kas darbojas kā birste, un tas ir labs efekts. Taču pie gļotādas iekaisuma uz fona čūlainā kolīta vai Krona slimības šķiedras mehāniski var traumēt iekaisušo vai izplānoto zarnu gļotādu. Šādos gadījumos redīsus drīkst ēst tikai stabilā remisijas stadijā un tikai rīvētu ar eļļu. Porcija — 3–4 vidēji redīsi, 1–2 reizes nedēļā.
Labāk nekā klijas
Kairinātas zarnas sindromā ar aizcietējumiem redīsu pievienošana ēdienkartei bieži sniedz labāku efektu nekā aptiekas klijas un rada mazāku uzpūšanos. Jo 100 g redīsu (tas ir aptuveni 6–7 gab.) satur gandrīz 15% no dienas šķiedrvielu normas. Ja nav spazmas un sāpju sindroma, redīsus var lietot, lai novērstu aizcietējumus, taču tos rūpīgi jākošļā vai smalki jāsašķērē vai jāsarīvē, tāpat kā pie gļotādas iekaisuma.
Pie hroniska pankreatīta saasinājuma šis dārzenis stimulēs aizkuņģa dziedzera sekrēciju, kas var izraisīt sāpju lēkmi, tāpēc labāk nelietot to uzturā līdz remisijas iestāšanai.
Kam kontrindicēts
Pie kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlainās slimības un Krona slimības redīsi netiek lietoti, jo rūgtums un šķiedrvielas kairina gļotādu.
Pie akūta pankreatīta tie arī ir aizliegti, jo var stimulēt aizkuņģa dziedzeri, kas pastiprina sāpes.
Pie akūta holecistīta un žultsakmeņu slimības ar akmeņiem, jo redīsi satur rūgtumu un spēcīgi veicina žults izdali, tie ir aizliegti. Tie var pārvietot akmeni un aizsprostot kanālu. Pie enterokolīta ar caurejas sindromu redīsi var paātrināt peristaltiku un veicināt dehidratāciju. Kairinātas zarnas sindromā ar spazmatiskām sāpēm tie var veicināt gāzu rašanos un spazmas, kas pastiprina sāpju sindromu. Pie gastroezofageālā refluksa slimības (GERB) tie var izraisīt dedzināšanu un refluksu.
Redīsi satur mērenu daudzumu oksalātu, kas pie noslieces uz akmeņu veidošanos var dot mikrokristālus, kas skrāpē gļotādu ejot cauri. Tos var lietot, bet ne biežāk kā 1–2 reizes nedēļā, piesardzīgi — pie podagras un urīnceļu akmeņu slimības.
Nelietojam uzturā bērniem līdz 3 gadu vecumam, jo viņiem nav pietiekami nobriedusi fermentatīvā sistēma. Redīsi ir bagāti ar K vitamīnu, kas samazina antikoagulantu, piemēram, varfarīna, iedarbību, tāpēc cilvēkiem, kuri lieto šos medikamentus, jābūt piesardzīgiem.
Kāpēc redīsi labāk ēst ar skābo krējumu?
Skābais krējums var mazināt kairinājumu, jo tas apvīs kuņģa gļotādu un veidos aizsargplēvi, tādējādi sinepju eļļas un šķiedrvielas tiks daļēji neitralizētas, kas var samazināt dedzināšanu. Pienslāpekļa kalcijs neitralizē oksalātus. Veidojas nešķīstošs sāls, kas neuzsūcas un nebojā gļotādu, tādējādi sāļi neveidojas nierēs kā akmeņi.
Ja izvēlas ļoti treknu skābo krējumu, tas palīdzēs uzņemt taukos šķīstošos vitamīnus no redīsiem — beta-karotīnu (provitamīns A) un vitamīnus E, D, K, jo tie uzsūcas tikai tauku klātbūtnē. Skābpiena baktērijas skābajā krējumā daļēji fermentē redīsu rupjās šķiedrvielas, samazinot gāzu rašanos resnajā zarnā.
Uzturā lietojam tikai jaunus redīsus, jo vecākiem sakņu dārzeņiem šķiedras ir rupjākas un vairāk sinepju eļļu. Miza satur vislielāko šķiedrvielu un ēterisko eļļu koncentrāciju; pie gastrīta to var nomizot, lai mazinātu negatīvās sekas gļotādas kairināšanas veidā.
Redīsus sagriežam plānās šķēlītēs vai sarīvējam, lai tos būtu vieglāk sagremot. Nelietojam tukšā dūšā un neizmantojam kā mono-variantu, bet tikai kā maltītes sastāvdaļu — kombinācijā ar graudaugiem, gaļu vai zivi.
Veselam cilvēkam var lietot 150–200 g dienā, tas ir aptuveni 10–15 gab.; pie gastrīta remisijas — 50–70 g (3–4 gab.) 1–2 reizes nedēļā. To nedrīkst nomazgāt ar aukstu ūdeni, jo strauja temperatūras maiņa pastiprina kuņģa spazmu un kuņģim ir grūtāk apstrādāt pārtiku.
Redīsi nav tikai salātu rotājums, bet funkcionāls produkts aknām un zarnām; tomēr tos jālieto piesardzīgi, lai nerastos esošo slimību saasinājumi.
