Medus bites izpilda savas slavenās «svārstību dejas» ne kur pagadās, bet stingri norobežotā stropa zonā — deju laukumā netālu no ieejas.
Manitobas Universitātes pētnieki pirmoreiz kvantitatīvi aprakstīja šo zonu, analizējot 7 444 dejas astoņās kolonijās 155 sesiju laikā. Metode ļāva noteikt apgabalu, kur notiek 90 % deju, izslēdzot retus izņēmuma gadījumus.
Izrādījās, ka deju laukuma forma un novietojums mainās atkarībā no stropa lieluma un sezonas. Mazajos (4 rāmju) stropos zona laika gaitā pārvietojas tālāk no ieejas, aizņemot vairāk vietas. Lielajos (8 rāmju) stropos tā paliek stabila.
Deju laukuma slīpuma leņķis mainās dienas gaitā, sekojot Saules stāvoklim, taču ciešos stropos šī pagriešanās iespēja ir ierobežota.
Deju koncentrēšanās vienā vietā palīdz jaunajām bitēm ātrāk atrast «dejotājus» tumsā.
Tagad, ar skaidriem rādītājiem, zinātnieki var pētīt, kā komunikācija mainās pārapdzīvotības, barības trūkuma vai indivīdu slimību apstākļos. Bitu deju laukums nav tikai metafora, bet izmērāma struktūra, no kuras atkarīga visu koloniju efektivitāte.
