Tuksneša kaķis sazinās citādi nekā lielākā daļa tā radinieku: vietā ierastās miaukšķēšanas tas izdod skaņas, kas atgādina reju. Šāda īpatnība saistīta ar dzīves apstākļiem tuksnesī.
Šis nelielais plēsējs sasniedz aptuveni pusmetra garumu bez astes un sver apmēram trīs kilogramus. Sugu pirmoreiz aprakstīja 1858. gadā franču dabas pētnieks Viktors-Žans-Fransuā Loše ekspedīcijas laikā Ziemeļāfrikā. Latīniskais nosaukums Felis margarita dzīvniekam piešķirts par godu ģenerālim Žanam Ogistam Margaritai, kurš vadīja to ekspedīciju.
Tuksneša kaķi vada vientuļu dzīvesveidu un galvenokārt ir aktīvi naktī. Tomēr vairošanās sezonā viņiem ir jāatrod partneris, un tad priekšplānā iznāk vokālā saziņa. Viņu bungādiņas ir palielinātas un darbojas kā rezonatori, pastiprinot radītās skaņas.
Šo dzīvnieku arsenālā ir rūkoņa, šņaukšana, kliedzieni un raksturīgais rejums. Atklātā tuksneša apvidū gandrīz nav blīvas veģetācijas, tāpēc skaņa izplatās lielos attālumos, kamēr viens otru redzēt bieži vien ir sarežģīti. Pateicoties skaļajiem signāliem, kaķi spēj atrast radiniekus un iezīmēt savas teritorijas robežas.
Interesanti, ka tuksneša kaķi lieliski rok alas — šajā ziņā tie atgādina suņus. Pārējā ziņā pēc savām īpatnībām tie atbilst tipiskiem kaķu dzimtas pārstāvjiem.
