Saskaņā ar mūsdienu paleontoloģiskajiem un ģenētiskajiem pētījumiem, ekstremitāšu zudums čūskām, kas notika aptuveni pirms 100–150 miljoniem gadu, visdrīzāk bija saistīts ar viņu priekšteču pielāgošanos rakstošam dzīvesveidam, nevis ar ūdens vidi.
Seno čūsku Dinilysia patagonica fosiliju izpēte parādīja, ka tās iekšējās auss uzbūve būtiski līdzinās mūsdienu rakstošo rāpuļu iekšējās auss uzbūvei. Tas norāda uz apakšzemes dzīvesveidu kā uz galveno evolūcijas dzinējspēku.
Molekulārajā līmenī šī pāreja bija nodrošināta ar ģenētisku izmaiņu kompleksu, jo īpaši PTCH1 gēna reģionu zudumu, kurš spēlē izšķirošu lomu ekstremitāšu attīstībā, kā arī ar modifikācijām Sonic hedgehog (SHH) gēna regulējošajās zonās, kas darbojas kā galvenais ģenētiskais «slēdzis» ekstremitāšu pirmizmetņu veidošanai.
Primitīvām čūskām, piemēram, pitoniem un udavām, šis process apstājas embrionālajā stadijā, atstājot rudimentārus kaulu izaugumus pie kloākas. Attīstītākām sugām pat šīs pazīmes pilnībā izzūd.
Dziļa ģenētiskā pārstrukturēšana, vērsta uz rakšanas spēju pilnveidošanu, izrādījās ārkārtīgi veiksmīga evolūcijas stratēģija. Tā ļāva čūskām, neskatoties uz kāju trūkumu, diversificēties un apdzīvot praktiski visas planētas ekosistēmas, padarot tās par vienu no visskaitliskākajām rāpuļu grupām.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā redakcija@bb.lv.
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ziņot par kļūdu pogas , lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Atstāt komentāru