Vai pērtiķi spēj atcerēties bērnības draugus? 0 91

Eksperimenta gaitā zinātnieki meklēja pērtiķus, kuri agrāk dzīvoja draugu, paziņu vai ģimenes locekļu kompānijā, bet pēc tam šī grupa izjuka — kāds nomira vai tika pārvietots uz citu zoodārzu. Pērtiķiem, kuri ilgi nebija redzējuši savus vecos pazīstamos, rādīja šos pazīstamos attēlus un arī citu šimpanzeņu fotogrāfijas. Galvenā grūtība bija atrast šādus šķiršanās gadījumus un atbilstošas fotogrāfijas.

Gan parastās šimpanzes, gan bonobo ilgāk skatījās uz saviem vecajiem pazīstamajiem nekā uz svešiniekiem, ko var interpretēt kā atpazīšanas procesu. Tajā pašā laikā daudz kas bija atkarīgs no attiecību rakstura: ja saites bija siltas, tad uz šādu draugu skatījās ar lielāku uzmanību nekā uz to, ar kuru pagātnē bija konflikti. Viena no bonobo, kura nebija redzējusi savu ģimenes locekļus veselas divdesmit sešus gadus, tomēr skaidri atpazina viņus fotogrāfijā.

Tas uzdod jautājumu, kas tieši notiek pērtiķu atmiņā. Vai viņi reaģē tikai uz izskatu, vai arī viņu apziņā saglabājas fragmenti atmiņu par kopīgiem notikumiem? Cik lielā mērā šajā procesā ir vienkārša ziņkāre? Tomēr eksperimenta rezultāti liecina, ka šimpanzeju atmiņa par draugiem var būt samērā ilgstoša (pat ja runājam par ziņkāri, tā izpaužas tieši attieksmē pret vecajiem pazīstamajiem).

Patiesībā arī citas dzīvnieku sugas spēj labi atcerēties viena otru, un ne tikai savus tuviniekus: līdzīgi pētījumi ir veikti arī vārnu dzimtas putniem, un daudzi suņu un kaķu saimnieki var pastāstīt, kā viņu mājdzīvnieki sagaida saimniekus pēc ilgstošas šķiršanās. Tomēr pērtiķu gadījumā galvenā īpatnība nav pašā atcerēšanās procesā, bet tā ilgumā — divdesmit seši gadi ir nozīmīgs periods. Citām sugām, piemēram, afalīnu delfīniem, arī novērota spēja atcerēties savu biedru balsis divdesmit gadu garumā.