Jūras biologi pirmo reizi fiksēja kopīgas orku un delfīnu medības 0 110

Pie Kanādas krastiem jūras biologi kļuva par lieciniekiem neparastam gadījumam. Orkas un delfīni apvienoja spēkus, lai kopīgi medītu kluso okeāna lasi — čavyču (Oncorhynchus tshawytscha). Viņi niri tumšajos dziļumos, bet pēc veiksmīgas medībām dalījās barībā. Tā ir pirmā dokumentētā medību sadarbība starp divām jūras zīdītāju sugām.

Aukstajos ūdeņos pie Britu Kolumbijas krastiem dzīvo „rezidentās” orkas (Orcinus orca ater). Tas ir īpašs orku apakštips (Orcinus orca), kas gandrīz pilnībā barojas ar čavyču (Oncorhynchus tshawytscha) — lielāko Klusā okeāna lašu sugu.

Tajā pašā rajonā pie Orcinus orca ater peld baltpusainie delfīni (Lagenorhynchus obliquidens). Tie ir daudz sociālāki un komunikablāki nekā orkas, un dod priekšroku daudzveidīgākai barībai: siļķēm un mazajām zivīm.

Ilgstošas novērošanas no laivām par Lagenorhynchus obliquidens parādīja, ka delfīni peld tikai dažu metru attālumā no orkām un nebaidās atrasties blakus. Atklājums pārsteidza zinātniekus, jo parasti dažādas jūras zīdītāju sugas vai nu konkurē savā starpā, vai arī izturas agresīvi.

Zinātnieki izvirzīja divas hipotēzes. Pēc pirmās, delfīni varētu izmantot „rezidentās” orkas kā „dzīvu vairogu”, lai aizsargātos no bīstamākiem plēsējiem — Bigga orkām. Tā nav sadarbība, bet delfīnu vienvirziena izdzīvošanas taktika.

Otrā hipotēze skan, ka delfīni, visticamāk, vienkārši zog barību no orkām. Šādu uzvedību, kur viena suga gūst labumu uz otras darba rēķina, nešķietami nenodrošinot pretējo pusi, bioloģijā sauc par kleptoparazitismu.

Tomēr abām hipotēzēm bija būtiska nepilnība: tās nespēja pārliecinoši izskaidrot, kāpēc teritoriālās un greizsirdīgās mednieces — orkas — pacieta delfīnu klātbūtni, nerādot ne mazāko agresiju. Vairāk tam, skaidrot šo miermīlīgās līdzās pastāvēšanas iemeslus traucēja pati vide: novērojumi no virsmas vai laivām nedod pilnīgu ainu. Duļķainais ūdens un liela dziļuma, kur norisinājās notikumi, slēpa svarīgas zemūdens mijiedarbības detaļas. Atrisināt šo noslēpumu palīdzēja tikai tehnoloģijas, kas beidzot ļāva ieskatīties dziļumā.

Lauka darbā zinātnieki pielietoja kompleksu tehnoloģisku pieeju: bezpilota lidaparātus aerofotogrāfijai, kustības sensorus un akustiskos sensorus, speciālas telemetriskās atzīmes, kā arī kompaktas kameras.

Ar garu kātu un piesūcekņu palīdzību pētnieki piestiprināja aparatūru uz deviņu „rezidento” orku mugurām, kas peldēja Vankūveras salas ziemeļu daļā. Novērojumu laikā Fortuna komanda reģistrēja 258 gadījumus, kad delfīni un orkas „sastapās”, un visi tie notika, kad orkas meklēja, ķēra vai ēda kluso okeāna lasi. 25 epizodēs, kad orkas satika delfīnus, tās mainīja kursu un sekoja delfīniem. Kopumā orkas pagriezās delfīnu virzienā 102 reizes.

Taču viss interesantākais notika zem ūdens. Akustisko sensoru un kameru dati parādīja, ka četras atzīmētās orkas kopā ar delfīniem nira līdz 60 metriem — tumšajā zonā, kur lielais lasis slēpjas starp klintīm un plaisām.

Šī kopīgā nirtīšana ir svarīgs medību posms. Čavyča sasniedz gandrīz metra garumu, un tā bieži grimst uz dziļumu, kur valda gandrīz pilnīga tumsība. Šajā brīdī darbā iesaistās eholokācija.

Akustisko datu analīze atklāja interesantu niansi: delfīnu klātbūtnē orkas bieži samazināja savu aktīvo eholokāciju, lai „noklausītos” viņu klikšķus. Ja orkas eholokāciju var salīdzināt ar «lukturīša staru», tad delfīni, skenējot ūdeni, darbojas kā «projektors», būtiski paplašinot akustisko «redzesloku» un palīdzot ātrāk atrast upuri.

Kad medības beidzās ar panākumiem, sākās posms, ko grūti izskaidrot ar vienkāršu kaimiņam esamību. Orka noķēra lielu čavyču, izvilka to uz virsmas un sadrupināja gabalos, lai dalītos ar sava ģimenes grupas locekļiem. Tajā brīdī parādījās delfīni. Viņi pienāca pie orkas galvas un paņēma zivju atliekas.

Delfīniem čavyča ir pārāk liela, lai to noķertu un norītu veselu, tāpēc šādas atliekas ir vērtīgs barības avots. Turklāt orkas, kas parasti greizsirdīgi sargā savu laupījumu, nerādīja nekādu agresiju pret ielienīgajiem līdzēdājiem.