Vāveres savāc lielu daudzumu zīļu, riekstu un čiekuru, sadalot tos pa koku dobumiem vai apglabājot starp saknēm. Bet kā tās atrod tās vietas, kur paslēpušas savus krājumus? Vai tās izveido kādu "dārgumu karti"?
Dzīvnieku pasaulē ir sākusies aktīva sagatavošanās aukstajiem laikiem: kāds jau iegrimst ziemas miega režīmā, kāds tikai gatavo sev patvērumu, un šķiet, ka visu dzīves temps palēninās. Bet ne vāverēm.
Pirms ziemas vāveres kļūst enerģiskākas nekā parasti: tās no visas sirds cenšas izveidot ievērojamus pārtikas krājumus aukstajam periodam. Viena vāvere var paslēpt līdz 3000 riekstu! Un bieži vien tās tos sadala pa daudziem vietām. Bet vai tās tiešām atceras, kur nolika savu dārgumu? Vai arī vienkārši bez izvēles lien svešos "noliktavās", paļaujoties uz savu ožu?
Pieaugošais pētījumu skaits liecina, ka šie dzīvnieki tiešām atceras visus vietas, kur pašas paslēpušas riekstu krājumus.
Vāveres — īsti stratēģi
Zinātnieki apgalvo, ka vāveres izmanto divus galvenos pieejas saviem ziemas krājumiem. Pirmais — sakrāt visu vienā vietā, bet otrais — sadalīt tos pa vairākām vietām. Izvēloties vienu no šīm stratēģijām, grauzēji ņem vērā daudzus faktorus: vietējās vides īpatnības, plēsoņu draudus un radinieku skaitu, kas var apdraudēt viņu pārtiku.
Kā parasti, vāveres dod priekšroku otrajai pieejai, un tas ir pilnīgi saprātīgi: sadalot pārtikas krājumus pa vairākām vietām, tās samazina ievērojamu zaudējumu risku.
Arī vietu izvēlei pārtikas uzglabāšanai tās pieiet ļoti uzmanīgi. Atkarībā no pārtikas veida vāveres izlemj, kur to glabāt: čiekuri vislabāk slēpj priedes dobumā, mandeļu — sekli, lai tie nesamīkst, bet zemesriekstus, tieši pretēji, var apglabāt dziļāk zemē. Iespējams, tieši šīs stratēģijas dēļ vāveres veiksmīgi atrod savus krājumus.
Ir pierādīts, ka atkarībā no vāveru sugas un riekstu veidiem, kurus tās slēpj, šie dzīvnieki var atrast līdz 95 % no paslēptajiem pārtikas krājumiem.
Telpiskā atmiņa
Tomēr daži pētījumi apgalvo, ka vāverēm ir fenomenāla atmiņa. 1991. gadā Lūcija Džejkobs ar komandu zinātnieku no Kalifornijas universitātes Berklijā ievietoja astoņas laboratorijā audzētas pelēkās vāveres slēgtā telpā un katrai deva desmit riekstus. Vāveres tos paslēpa noteiktās vietās, pēc tam tās izveda no telpas.
Pēc dažām dienām izmēģinājuma dalībniekus atkal ievadīja telpā, lai tās paņemtu savus riekstus. Un ar lielu varbūtību grauzēji devās uz tām vietām, kur pašas paslēpušas savu pārtiku: vāveres savāca divreiz vairāk savu riekstu nekā riekstu no saviem radinieku slēptuvēm.
Labas vāveru atmiņas apstiprina arī cits pētījums, kas veikts 2017. gadā. Zinātnieki veica eksperimentu ar laboratorijā audzētām vāverēm: tām bija jāizņem lazdu rieksts no slēgtas kastes. Daudziem tas izdevās — kastēs bija slēgts lūks, kas atvērās ar mazu sviru. Pēc tam, pēc 22 mēnešiem, eksperimentu atkārtoja ar tām pašām vāverēm, bet jau ar citu kasti — trīsstūrveida formā, tomēr tās atvēršanas princips palika nemainīgs. Pat pēc gandrīz diviem gadiem lielākā daļa dzīvnieku izpildīja uzdevumu ātrāk nekā pirmajā reizē. Tas norāda uz to, ka tās atcerējās, kā iepriekš atvēra līdzīgu kasti.
Vēl vienā pētījumā noskaidrots, ka, kamēr lielākajai daļai sīko zīdītāju smadzeņu izmērs samazinās tuvojas ziemai, vāverēm tas palielinās. Tas var liecināt par sezonālu kognitīvās slodzes palielināšanos.
Rudās viltības — tas nav tikai par lapsām!
Savas kognitīvās spējas vāveres izmanto ne tikai, lai atcerētos savus krājumu atrašanās vietas, bet arī, lai maskētu savas slēptuves. Ja tās apglabā savus krājumus zemē, tad noteikti rūpīgi slēpj savas alas ar kritušām lapām, zariem un citiem sīkiem priekšmetiem, kurus atradīs tuvumā. Turklāt tās var maldināt savus konkurentus, vispirms slēpjot savus krājumus vienā vietā viņu klātbūtnē, bet pēc tam pārslēpjot tos. Ģeniāli!
