Vieglāk tikt galā ar stresu, kad blakus ir kāds, kurš piedzīvo tās pašas emocijas. Tas attiecas arī uz čūskām, kuras, tāpat kā visi dzīvie organismi, var izjust trauksmi un stresu.
Stresu čūskām var novērtēt pēc sirdsdarbības biežuma: viņu sirds, tāpat kā cilvēkiem, sāk pukstēt ātrāk trauksmes brīžos. Pētnieki no Loma-Linda Universitātes žurnālā Frontiers in Ethology apraksta eksperimentu ar čūskām Crotalus helleri: čūskām uzlika sensorus, kas fiksēja sirdsdarbības ritmu, un ievietoja plašos tumšos spaiņos. Čūskas ievietoja pa vienai vai pāros; tiem, kas atradās vienatnē, deva biezu virvi kā dzīva kaimiņa aizvietotāju.
Divdesmit minūtes čūskas pielāgojās jaunajai videi, pēc tam viņu patvērumā sita ar nūjām. Tas izraisīja čūskām trauksmi, kas bija pamanāma pēc kardiogrammas. Kad sitiens apstājās, viņi turpināja izjust trauksmi, bet tie, kas atradās pāros, nomierinājās ievērojami ātrāk nekā vientuļnieki. Tādējādi radinieka klātbūtne palīdzēja čūskām ātrāk tikt galā ar stresu.
Šāda sociālā mijiedarbība var šķist neparasta čūskām. Tomēr čūskas tiek uzskatītas par kriptosoziālām: tās spēj atšķirt radiniekus no neradiniekiem, un noteiktos apstākļos veido sociālās saites. Piemēram, dažās populācijās tās ziemā dzīvo lielās grupās, un grūtnieces mātītes bieži pulcējas kopā un paliek blakus pēcnācējiem. Lai gan tās nevar saukt par pilnībā sociālām, tās tomēr gūst noteiktus psiholoģiskos ieguvumus no savstarpējās saziņas.
Atstāt komentāru