Latvijā šodien dzīvo ap 150 brūnajiem lāčiem, un to skaits pakāpeniski pieaug. Līdz ar to pieaug arī iespēja sastapt meža saimnieku pastaigas, sēņošanas vai darba mežā laikā.
Lai cilvēki varētu iepriekš atpazīt dzīvnieka klātbūtnes pazīmes un izvairīties no nevēlamām tikšanām, Vides aizsardzības pārvalde kopā ar mežzinātnes institūta "Silava" speciālistiem un Nacionālā dabas muzeja speciālistiem sagatavoja ieteikumus, kas skaidro, kā atpazīt lāču pēdas un kā rīkoties, ja lācis ir tuvu.
Materiāli apraksta lāča uzvedības īpatnības, tā priekšrocības un pazīmes, pēc kurām var saprast, ka dzīvnieks dzīvo tuvumā. Daba bieži vien piedāvā pēdas, salauztas zarus, rievotas koku stumbros vai pārtikas paliekas, kas norāda uz neseno plēsēja klātbūtni. Šīs zināšanas palīdz ne tikai medniekiem un mežsargiem, bet arī parastajiem meža pastaigu mīļotājiem — sēņotājiem, ogotājiem, ceļotājiem.
Brūnais lācis ir lielākais plēsējs Latvijā. Mātītes var svērt līdz 150 kilogramiem, tēviņi — līdz 300. Viņi dzīvo līdz trīsdesmit gadiem. Lāči izvēlas lielas veco mežu platības, dodot priekšroku jauktiem mežiem, kas robežojas ar purviem, izcirtumiem vai ūdenstilpēm. Ziemas guļas viņi iekārto slēgtās sausās vietās netālu no ūdens.
Miega stāvoklī lāči parasti nonāk no oktobra līdz decembrim, pamostoties martā vai aprīlī. Taču agrīna pamodināšana notiek arvien biežāk: tam palīdz siltākas ziemas, straujas laika apstākļu izmaiņas vai cilvēka iejaukšanās — piemēram, meža ciršana netālu no guļas. Lai gan lāči cenšas izvairīties no cilvēkiem, trauksme, agrīna pamodināšana vai mazuļu klātbūtne var padarīt viņus bīstamus.
Pasaulē ir ap divsimt tūkstošiem brūno lāču. Lielākās populācijas ir reģistrētas Krievijā, Kanādā, ASV un Rumānijā. Eiropā lāči daudzās valstīs ir izzuduši, taču pakāpeniski atgriežas. Latvijā brūnais lācis ir aizsargājams sugas, un tā medīšana ir aizliegta.
Atstāt komentāru