Ideja par runājošu suni — uzticamu pavadoni, kas spēj izteikties vārdos, — gadsimtiem ilgi ir satraukusi cilvēku iztēli. Bet vai šī fantāzija kādreiz var kļūt par realitāti? Zinātnieki no Ungārijas mēģināja nodalīt zinātniski pamatotas hipotēzes no tīras fantastikas, pētot bioloģiskos un kognitīvos priekšnosacījumus runas attīstībai suņiem.
Pirmajā mirklī jautājums šķiet izklaidējošs, tomēr no evolūcijas bioloģijas viedokļa tas rada nopietnu problēmu. Ja suņi, dzīvojot blakus cilvēkam, patiešām būtu apveltīti ar slēptām runas spējām, tas dotu viņiem tik milzīgu priekšrocību, ka šāds raksturojums ātri nostiprinātos populācijā. Tā trūkums liek aizdomāties: kas tieši traucē mūsu mājdzīvniekiem sākt runāt?
„Galvenais jautājums ir šāds: vai suņi patiešām ir ceļā uz verbālās komunikācijas attīstību? Kādi runas aparāta un runas uztveres komponenti viņiem jau ir, bet kādi kritiski trūkst?” — spriež pētījuma līdzautore Rita Lenkeja.
Anatomija, intelekts un ētika
Zinātnieki rūpīgi analizēja trīs galvenos aspektus (anatomisko, kognitīvo un ētisko), lai saprastu, kas traucē suņiem runāt.
Anatomiskais: Suņu balss trakta uzbūve būtiski ierobežo sarežģītu skaņu izrunu, kas raksturīga cilvēku runai.
Kognitīvais: Lai gan suņi izcili dekodē cilvēku žestus, intonācijas un pat atsevišķus vārdus, viņu smadzenes nav pielāgotas sintaksei un gramatikai — teikumu veidošanas pamatiem.
Ētiskais: Pētnieki uzdod jautājumu, vai mums vispār vajadzētu tiekties padarīt suņus līdzīgus cilvēkiem komunikācijā. Tā vietā viņi piedāvā dziļāk izpētīt jau esošos, bagātos un sarežģītos komunikācijas veidus, ko suņi izmanto ar mums katru dienu — no vokalizācijas līdz ķermeņa valodai.
Suņu komunikācijas prasmju izpēte ir kļuvusi par vērtīgu instrumentu, lai risinātu vienu no lielākajām zinātnes mīklām — cilvēku valodas izcelsmi. „Tā kā mēs nevaram atjaunot apstākļus, kuros radās runa cilvēkiem, salīdzinošie pētījumi ar mājdzīvniekiem kļūst par nenovērtējamu datu avotu,” — skaidro pētījumu grupas vadītājs Tamāšs Farago.
Iegūtās zināšanas tiek pielietotas arī praktiskajā jomā — robotikā. Izpratne par starpsugu komunikācijas mehāniku palīdz inženieriem radīt robotus, kas spēs efektīvi un droši mijiedarboties gan ar cilvēkiem, gan dzīvniekiem.
Tātad, iespējams, suņiem nemaz nav vajadzīgas vārdi, lai būtu ideāli sarunbiedri cilvēkam. Galvenais zinātnieku secinājums ir vienkāršs: lai viņus saprastu, mums nav jāapvelt viņus ar cilvēku runu, bet jāiemācās „klausīties” viņu pašu, unikālajā valodā.
Atstāt komentāru