Agrāk ES pakāpeniski mācījās iztikt bez Krievijas gāzes.
Gāzes cenas Eiropā pieauga par 30 %, bet nafta pasaulē sadārdzinājās par 7 %, jo Irāna pārgājusi jaunā kara fāzē pret Ameriku un Izraēlu. Islāma Republika sākusi bombardēt pasaulē lielāko gāzes rūpnīcu Katarā kā atbildi uz Izraēlas triecienu pa Irānas daļu no pasaulē lielākā gāzes laukuma Persijas līcī, ko Irāna dala ar Kataru.
BBC materiālā norādīts, ka gāzes piegādēm no Tuvajiem Austrumiem būtiski ir atkarīgas ne tikai Āzijas valstis, bet arī tādas lielas ekonomikas kā Turcija un Ēģipte. Tagad visas tās spiestas cīnīties par mazāku apjomu, kas neizbēgami vēl vairāk paaugstinās cenas, jo arī bagātā Eiropa iesaistīsies šajā konkurencē, pat ja tā sašķidrināto gāzi pērk ne Katarā, bet ASV, bet cauruļvadu gāzi — Norvēģijā un Āfrikā.
Līdzīga situācija izveidojās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un Kremlja lēmuma pārtraukt gāzes piegādes Eiropai. Toreiz gāzes cenas Eiropā sasniedza 300 eiro par megavatstundu, taču ES pakāpeniski iemācījās iztikt bez Krievijas gāzes, un līdz Irānas karam 2026. gadā, neskatoties uz auksto ziemu, cenas bija noslīdējušas līdz 20–30 eiro.
Kataras sašķidrināto gāzi nav ar ko aizstāt. Lielākais gāzes ražotājs pasaulē ir ASV, taču to jaudas tāpat darbojas pie robežas.
Vienīgais, kurš spēj ātri palielināt gāzes piedāvājumu Eiropas tirgū un pazemināt cenas, ir Krievija. Tai ir darbībā esoša līnija «Nord Stream — 2» uz Eiropu, gāzes vads caur Ukrainu un jaudas gāzes sašķidrināšanai. Tomēr Krievijas gāze atrodas Rietumu sankciju ietvaros par iebrukumu Ukrainā, un Eiropa ne tikai neplāno šo sankciju atcelšanu, bet pat grasās pilnībā atteikties no Krievijas gāzes.
Ja izcelsies plaša gāzes krīze, šie plāni, visticamāk, tiks apšaubīti arī Kremlim draudzīgo Eiropas sabiedroto — Ungārijas un Slovākijas — pusē, kā arī to valstu vidū, kas līdz nesenam laikam saņēma Krievijas gāzi — Austrijas un Itālijas — un arī galvenā šīs krīzes izraisītāja kontekstā — Donalda Trampa dēļ.
ASV jau atcēlušas sankcijas pret Krievijas naftu, lai noslābinātu tās pasaules cenas. Gāzes jautājumā Krievijai ir vēl vairāk trumpju, jo, atšķirībā no naftas, pasaulē nav stratēģisku gāzes rezervju, bet iespējas ātri palielināt ieguvi un piegādes gandrīz pilnībā koncentrētas Jamalā. Ja triecienu rezultātā pa Kataras rūpnīcu gāzes deficīts pasaules tirgū pārvērtīsies no īslaicīga par ilgtermiņa, galvenā Krievijas energoresursu pircēja — Ķīna — varētu beidzot virzīt no punkta nulles projektu jaunajam gāzesvadam «Spēks no Sibīrijas — 2», kas paredzēts, lai pārvirzītu Krievijas gāzi no zaudētā Eiropas tirgus uz mazāk ienesīgo Ķīnu.
Krievija ilgus gadus nespēj vienoties ar Ķīnu par nākotnes piegāžu cenu un par to, kurš samaksās par cauruļvada būvniecību. Līdz šim Ķīnai bija spēcīgas sarunu pozīcijas, jo nākamajos gadu desmitos tai šāda apjoma papildu gāze nebija nepieciešama.
Turklāt Ķīnas Komunistiskā partija īsteno līniju uz enerģētisko patstāvību un nevēlas nonākt pārmērīgā atkarībā no viena piegādātāja. Ja tiks īstenots projekts «Spēks no Sibīrijas — 2», Krievija pēc 2030. gada palielinās piegādes Ķīnai gandrīz trīs reizes un nodrošinās vairāk nekā 40 % tās vajadzību. Ar Eiropu bija līdzīgi, līdz Kremlis neizraisīja gāzes karu.
Tomēr, ja no pasaules tirgus ilgi pazudīs Tuvajos Austrumos ražotā sašķidrinātā gāze, Krievijas cauruļvadu gāzes cenas Ķīnai var izrādīties pievilcīgākas nekā droša enerģētiskā neatkarība. Tad Krievija, pateicoties ASV karam pret Irānu, vēl daudzu gadu garumā saņems papildu ienākumus no ne tikai naftas, bet arī gāzes eksporta.
<iframe width="560" height="315" src="https://www.youtube.com/embed/P2oKYTnfHoE?si=H1veigHVgZYoTyzC" title="YouTube video player" frameborder="0" allow="accelerometer; autoplay; clipboard-write; encrypted-media; gyroscope; picture-in-picture; web-share" referrerpolicy="strict-origin-when-cross-origin" allowfullscreen></iframe>
