Kazāks: Nebanku kreditētājiem esošā uzraudzības kārtība ir pierasta, ērta un, iespējams, kādam arī izdevīga 0 51

Latvijas Bankas uzturētajā ekonomiskās analīzes vietnē "makroekonomika.lv" publiskotajā viedokļrakstā Kazāks norāda, ka gada nogalē saskaņošanai nodotais Finanšu ministrijas informatīvais ziņojums par vienotas patērētāju kreditētāju licencēšanas un uzraudzības institūcijas noteikšanu publiskajā telpā ir izsaucis nebanku patēriņa kreditētāju iebildumus, sektoram norādot, ka ir nozare ir apmierināta ar līdzšinējo uzraugu, kas ir Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) un tā veikto uzraudzību, un pārmaiņas nav nepieciešamas.

Latvijas Banka, kas līdztekus finanšu tirgus dalībnieku uzraudzībai veic funkcijas arī finanšu stabilitātes, monetārās politikas un finanšu pratības jomā, atbalsta Finanšu ministrijas redzējumu un rosina vispusīgi izvērtēt situāciju un plašāk diskutēt gan par iespējamām nepilnībām esošajā modelī, gan par ieguvumiem, kādi būtu, ja nebanku patēriņa kreditētāju uzraudzību veiktu Latvijas Banka, norāda Kazāks.

Viņš uzsver, ka nebanku patēriņa kreditētājiem nenoliedzami ir svarīga loma Latvijas finanšu sistēmā un finanšu pakalpojumu pieejamībā. Latvijas Banka ir ieinteresēta, lai nebanku sektors aug, attīstās un tiek mazināti konkurences un uzņēmējdarbības šķēršļi, bet saredz arī jomas, kas ir uzlabojamas.

Tostarp Kazāks min, ka Latvijā kopš 2019. gada nebanku patēriņa kredītu portfelis ir pieaudzis vairāk nekā divas reizes jeb par vidēji 16% gadā. Tas ir krietni straujāk nekā bankās un rāda, ka pieprasījums pēc kredītiem ir un nebanku kreditētāji ir palīdzējušas to pieejamību uzlabot. Ne mazāk būtiski ir tas, ka nebanku patēriņa kredītiem procentu likmes ir būtiski augstākas nekā banku patēriņa kredītiem un, lai arī nebanku aizdevēju kredītportfelis ir salīdzinoši mazs, tas veido būtisku un strauji augošu kredītu daļu, kas atrodas ārpustiesas parādu piedziņā. 2024. gadā parādu piedziņai tika nodotas 71 786 lietas. Turklāt, lai gan nebanku kreditētāju klientu skaits ir būtiski mazāks nekā bankām, patērētāju sūdzību skaits par nebanku kreditētājiem ir lielāks.

"Nebanku sektora kredītu specifika, tostarp augstākas procentu likmes, kombinācijā ar piedziņā nodoto parādu pieauguma tempiem, kā arī apjomu rada riskus, kuru uzraudzībai jāpievērš pietiekama uzmanība, vērtējot, vai esošā komercprakse atbilst normatīvajos aktos noteiktajam, ir pietiekami uzraudzīta un vai tiek efektīvi novērsta negodprātīga komercprakse un aizsargātas patērētāju intereses," uzsver Kazāks.

Viņš arī norāda, ka, strādājot finanšu pratības jomā, Latvijas Banka sastopas ar iedzīvotāju jautājumiem un neizpratni par dažādiem nebanku patēriņa kreditētāju pakalpojumiem. Bieži iedzīvotāji neizprot ne pakalpojumu būtību, ne arī to izmaksas, tāpēc lūdz Latvijas Bankai skaidrot atbildīgu aizņemšanos un nebanku pakalpojumus. Paši nebanku kreditētāji un PTAC nepietiekami skaidro aizņēmējiem pakalpojumus un to izmaksas un nenodrošina saprotamu informāciju.

"Līdzšinējais darbs nebanku patēriņa kreditētāju uzraudzībā ir bijis ar trūkumiem. Piemēram, pirms neilga laika tika plašāk vēstīts par PTAC nespēju pieņemt konkrētus lēmumus, vai piemērot sodus saistībā ar aizdevēju manevriem, lai apietu procentu griestus, ieviešot maksu par ātrāku naudas izmaksu. Tāpat regulāri publiski izskan gadījumi, kas liek uzdot jautājumus par prasībām atbilstošu un godprātīgu klientu maksātspējas vērtēšanu. Esošā komercprakse ir iedzinusi izmisumā daudzus Latvijas iedzīvotājus no sociāli mazaizsargātajām grupām," min Kazāks.

Tostarp viņš atzīmē, ka Latvijas Bankā, piemēram, ir vērsusies biedrība "Rīgas pilsētas "Rūpju bērns"", norādot, ka nebanku patēriņa kredīti tiek izsniegti personām, kuru vienīgais ienākumu avots ir valsts sociālais pabalsts, kura apmērs nav pietiekams, lai kredītu atmaksātu.

"Ir saprotams, ka esošā nebanku kreditētāju uzraudzības kārtība nebanku kreditētājiem ir pierasta, ērta un, iespējams, kādam arī izdevīga, tomēr Latvijas Bankas līdzšinējais izvērtējums sniedz virkni argumentu, kas apliecina vienotas uzraudzības pieejas ekonomiskos, lietderības, kā arī ievērojami lielākus sabiedrības interešu aizsardzības ieguvumus. Lielākajā daļā Eiropas valstu ir tieši šāds - integrēts un centralizēts - uzraudzības modelis," pauž Kazāks.

Viņš arī norāda, ņemot vērā, ka uzraugošās iestādes maiņas gadījumā nav iecerēts pārskatīt regulējuma prasības, godprātīgiem uzņēmumiem nav pamata satraukties. Latvijas Banka nerunā par stingrāku uzraudzības pieeju vai regulējuma maiņu, tāpat pašlaik nav plānots veikt šā sektora prudenciālo (drošas prakses un apdomīga riska) uzraudzību, kā tas nepatiesi tiek tiražēts publiskajā telpā. Šis sektors nepiesaista noguldījumus un nav tik apjomīgs, lai radītu banku darbībai līdzīgus riskus finanšu sistēmas stabilitātei, līdz ar to nav pamata ieviest bankām līdzvērtīgu uzraudzības mehānismu.

Kazāks atzīmē, ka Latvijas Bankai ir nozīmīga kompetence un pieredze darbības atbilstības uzraudzībā citos finanšu nozares segmentos un stabilitātes un noturības jautājumu uzraudzībā, kā arī finanšu pratības jomā. Tas nozīmē, ka, nododot nebanku kreditētāju uzraudzību Latvijas Bankai, kopumā Latvijā samazināsies birokrātiskais slogs - sadrumstalotība pa vairākām iestādēm, dažādās uzraudzības pieejas, funkciju izpildei nepieciešamais darbinieku skaits un uzņēmumu uzraudzības izmaksas. Sākotnējais Latvijas Bankas veiktais izvērtējums liecina, ka uzraudzības iestādes maiņas rezultātā nebanku patēriņa kreditētāju sektoram būtu iespēja ietaupīt turpat 1,5 miljonus eiro gadā.

"Kopumā mēs runājam par papildu 38 tirgus dalībniekiem līdztekus vairāk nekā 230 finanšu tirgus dalībniekiem, kurus Latvijas Banka uzrauga pašlaik. Bažām par Latvijas Bankas kompetences trūkumu saistībā ar patērētāju tiesību aizsardzību nav pamata. Jau pašlaik Latvijas Banka izskata ap 300 sūdzībām gadā par finanšu tirgus dalībniekiem. Saistībā ar finanšu pakalpojumu pieejamību savā darbā gan uzraudzības, gan finanšu pratības jomā Latvijas Banka jau pašlaik pievērš pastiprinātu uzmanību patērētāju tiesību aizsardzības aspektiem, mudinot finanšu tirgus dalībniekus piedāvāt klientiem saprotamus finanšu produktus un skaidru informāciju par tiem," skaidro Kazāks.

Viņš uzsver, ka nebanku kreditētājiem Latvijas finanšu sektorā nenoliedzami ir svarīga vieta un daudzi šī sektora uzņēmumi dara labu darbu. Šis sektors dod artavu Latvijas tautsaimniecībai, tomēr tas nedrīkst notikt uz mazāk aizsargātu cilvēku rēķina. Valsts institūcijām ir pienākums rūpēties par to, lai sabiedrības neaizsargātākā daļa neiedzen sevi parādu jūgā, no kura nespēj izkļūt. "Tāpēc jāpanāk, ka nebanku kreditētāji strādā godprātīgi un ievēro regulējumā noteiktās prasības. Savukārt PTAC ir pierādījis, ka labi spēj parūpēties par preču un pakalpojumu drošību un iedzīvotāju sūdzību izskatīšanu šajā jomā," piebilst Latvijas Bankas prezidents.

LETA jau vēstīja, ka Finanšu ministrija rosina nebanku kreditētāju reģistrēšanas, licencēšanas un uzraudzības funkciju no 2027. gada 1. janvāra nodot Latvijas Bankai.

Ministrija rosina Latvijas Bankai nodot Patērētāju tiesību aizsardzības likumā minēto kapitālsabiedrību, kurām PTAC izsniedz licenci patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai, licencēšanu un uzraudzību, kā arī kredīta starpnieku un kredīta starpnieku pārstāvju, kas piedāvā patērētājam kredītu, kura atmaksa nodrošināta ar nekustamā īpašuma hipotēku vai kura mērķis ir iegūt vai saglabāt tiesības uz nekustamo īpašumu, reģistrēšanu un uzraudzību.

Ministru kabineta (MK) protokollēmums paredz, ka Finanšu ministrija sadarbībā ar Latvijas Banku, Ekonomikas ministriju (EM) un Tieslietu ministriju līdz 2026. gada 30. aprīlim jāizstrādā un finanšu ministram jāiesniedz izskatīšanai MK sēdē grozījumi normatīvos, kas paredz minēto funkciju nodošanu Latvijas Bankai no 2027. gada 1. janvāra.

Vienlaikus "Fntech Latvija" asociācijas vadītāja Tīna Lūse aģentūrai LETA norādīja, ka Finanšu ministrijas rosinājums nozarei neradītu skaidru pievienoto vērtību un rada būtiskus jautājumus par proporcionalitāti, ietekmi uz kreditēšanas pieejamību un administratīvo slogu, īpaši mazākiem tirgus dalībniekiem. Asociācijā arī pauda, ka reformas virzība notiek ar konkurējošus biznesa modeļus pārstāvošu interešu iesaisti un nozarei nav skaidra reformas patiesā motivācija.