Latvijas apstrādes rūpniecības produktivitātes līmenis arvien vairāk atpaliek no ES vidējā līmeņa 0 49

Apstrādes rūpniecības jaudu noslodzes nelielajā atpalicībā iezīmējas strukturālas problēmas mazu un mazefektīvu uzņēmumu vāju noslodžu dēļ, raksta ekonomiste. Savukārt produktivitātes izaugsmi kavē vēl virkne citu strukturālu izaicinājumu - vājas inovācijas, novecojis kapitāls, investīciju nepietiekamība un ieguldījumi zemu tehnoloģiju nozarēs un citi, norāda Puķe.

Viņa norāda, ka produktivitātes paaugstināšanas virzieni ir labi zināmi - kapitāla kvalitātes uzlabošana, augstāku tehnoloģiju segmentu attīstība un uzņēmumu mēroga palielināšana. To īstenošana prasa konsekventu rīcību gan uzņēmumu līmenī, gan publiskajā un finanšu politikā.

Puķe skaidro, ka zema jaudu noslodze nozīmē, ka kapitāla un darbaspēka resursi netiek izmantoti pilnībā, un tas pazemina produktivitāti.

Ekonomiste norāda, ka ražošanas kapacitāte nav statiska, un kapitāla un darba intensitāte tiek pielāgota pieprasījumam, izmaksām un tehnoloģijas attīstībai. Praksē 100% jaudu noslodze nav sasniedzama un arī nav ekonomiski optimāla. 85-90% jaudu noslodze jau var tikt uzskatīta par samērā augstu, jo, to pārsniedzot, rodas risks pārslodzei un izmaksu kāpumam.

Augstākā jaudu noslodze starp Eiropas Savienības (ES) valstīm tika reģistrēta Čehijā 2008. gada jūnijā (90,8%), tātad pārkaršanas laikā tieši pirms globālās finanšu krīzes, kas jau pats par sevi ir daiļrunīgs fakts, informē ekonomiste.

Pēc Puķes skaidrotā, jaudu noslodzes maksimuma sasniegšanu ierobežo trīs īstermiņa faktoru grupas un viens ilgtermiņa faktors. Kā īstermiņa faktorus Puķe min ražošanas tehnoloģiskos un piegādes ķēžu ierobežojumus, organizatoriskos un darbaspēka ierobežojumus, kā arī tirgus un stratēģiskos apsvērumus.

Savukārt ilgtermiņa strukturālais faktors ir histerēze. Puķe skaidro, ka histerēze makroekonomikā raksturo situāciju, kurā īslaicīgs ekonomiskais satricinājums rada ilgstošu vai pat paliekošu ietekmi uz izlaides un produktivitātes līmeni.

Ja satricinājuma laikā jaudu noslodze būtiski samazinās, uzņēmumi atliek investīcijas, palēninās kapitāla uzkrāšanās un sarūk inovāciju un pētniecības un attīstības (P&A) izdevumi, norāda ekonomiste. Šie lēmumi rada strukturālu produktivitātes zudumu, kas saglabājas arī pēc pieprasījuma atjaunošanās. Turklāt daļa uzņēmumu krīzes laikā bankrotē, pārkārto darbību vai zaudē noieta tirgus un pieeju izejmateriāliem, un šīs ražošanas jaudas ekonomikas izaugsmes fāzē vairs netiek pilnībā atjaunotas.

Puķe uzskaita, ka kopš 2008. gada finanšu krīzes globālo ekonomiku, Eiropu un arī Latviju ir skāruši vairāki jauni satricinājumi - Krievijas iebrukums Ukrainas teritorijā Krimā (2014. gadā), Covid-19 pandēmija (2020.-2021. gadā), enerģētikas krīze (2021.-2022. gadā), Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā (kopš 2022. gada) ar tam sekojošām sankcijām.

Tas radījis galvenokārt īslaicīgu problēmu uzplaiksnījumus pieprasījuma pusē un ražošanas izejmateriālu/komponenšu trūkumā. Savukārt straujākas izaugsmes periodos vairāk aktualizējas darbinieku pieejamības problēma, kas arī likusi pielāgot ražošanas procesus un mudinājusi investēt automatizācijā.

Ekonomikas attīstības cikli un izaicinājumi optimālu jaudu noslodžu nodrošināšanā ir strukturāli mainījuši rūpniecību, periodiski atmetot attīstību atpakaļ, līdzīgi kā nošļūcot spēlē "Cirks" pa trepēm lejup, bet vienlaikus radot jaunas pielāgošanās un biznesa iespējas, skaidro Puķe. Neraugoties uz svārstībām, Latvija pakāpeniski tuvojas ES valstu vidējam jaudu noslodzes rādītājam apstrādes rūpniecībā, kas savu rekordu (gandrīz 85%) sasniedza "treknajos gados" un kopš tā laika līdz ar finanšu krīzi un citiem satricinājumiem drīzāk noplok.

Latvijas ražotāju jaudu noslodze šobrīd ir sasniegusi 75%, tātad ekonomistes skatījumā ir vēl vieta kāpinājumam līdz ES vidējam līmenim (78%) un arī tā pārsniegšanai.

Puķe atzīst, ka atpalicība vērojama vairākumā nozaru, un starp retajiem piemēriem, kur sniegums ir virs ES vidējā, ir minama apģērbu ražošana, kokapstrāde, metālapstrāde un mēbeļu ražošana. Vislielākā atpalicība jaudu noslodzēs ir citu transportlīdzekļu un papīra ražošanā. Abas ir samērā nelielas nozares ar 1,7% un 1,3% īpatsvaru apstrādes rūpniecības izlaidē.

Lai gan apstrādes rūpniecības jaudu noslodze Latvijā pastāvīgi pieaug un tuvojas ES jaudu noslodzes līmenim, tomēr nozares produktivitāte arvien vairāk atpaliek. Puķes skaidrojumā, tas norāda uz strukturāliem problēmfaktoriem, kas kavē ražošanas efektivitāti pat pie salīdzinoši augstas resursu noslodzes.

Puķe akcentē četrus, viņasprāt, būtiskākos produktivitātes atpalicības iemeslus Latvijas apstrādes rūpniecībā - mazu, mazefektīvu uzņēmumu dominance, nepietiekamas inovācijas, novecojis kapitāls, nepietiekamas investīcijas rūpniecībā, kā arī fokusēšanās uz nozarēm ar zemu tehnoloģiju un zināšanu ietilpību.

Ekonomiste norāda, ka mazākam uzņēmumam nodrošināt augstu ražošanas kapacitāti un būt produktīvākam traucē finanšu ierobežojumi un pieticīgākas investīciju iespējas, mazāka diversifikācija, mazāks pasūtījumu apjoms un pieprasījuma svārstības, kā arī vadības, organizatoriskās kapacitātes un darbinieku resursu ierobežojumi.

Tāpat Puķe atzīst, ka Eiropas Investīciju bankas investīciju aptaujā secināts, ka Latvijā ir otrs zemākais inovāciju līmenis ES, ar milzīgu atpalicību no līdervalstīm. Latvijas uzņēmumi neizceļas ar jaunumiem nedz uzņēmumu, nedz valsts un globālā līmenī.

Ekonomiste izpētījusi, ka apstrādes rūpniecībā Latvijā iegulda tikai desmito daļu no visām investīcijām, šajā rādītājā ieņemot vienu no zemākajām vietām ES. "Novecojušā kapitāla jautājums mums tika ielikts jau šūpulī, pārejot no plānveida ekonomikas un nonākot brīvā tirgus situācijā ar būtiski citādākām tehnoloģijām, automatizācijas līmeni un kopumā pavisam citu pieprasījumu, kā rezultātā ražošana bija jābūvē teju no jauna. Finanšu nepietiekamības dēļ šāda nomaiņa nebija nedz viegla, nedz ātra. Turklāt novecojušā kapitāla jautājums bija krietni plašāks par ražošanas ēkām un iekārtām, novecojis bija gan dzīvojamais fonds, gan infrastruktūra, gan zināšanas," raksta Puķe.

Ekonomiste norāda, ka aizņemšanās iespēju paplašināšanās radīja jaunus spēles noteikumus, un varēja sākties jauna izaugsmes ēra. Diemžēl lielais investīciju cēliens apstrādes rūpniecībā notika vienlaikus ar investīcijām citās nozarēs, kas sadārdzināja izmaksas, uzkurināja ekonomiku un piedzīvoja pamatīgu satricinājumu finanšu krīzes brīdī 2008. gada nogalē. Investoru aktivitāte saruka uz pusi un daudziem radīja skepsi izmantot kredītus turpmākai biznesa attīstībai, paļaujoties tikai uz pašu finansēm vai "drošo" ES fondu naudu. Skeptiskāki par klientu maksātspēju kļuva arī paši aizdevēji. Rezultātā Puķe atzīst, ka šāda pieeja ir ierobežojusi straujākas apstrādes rūpniecības izaugsmi.

"Ja reiz savulaik ienācām brīvā tirgus konkurencē ar vāju kapitālu un nepietiekamu tā piemērotību produkcijas pieprasījumam un pa 30 gadiem esam atpalikuši arī jaunu investīciju apmēros, tad varam secināt, ka Latvijā apstrādes rūpniecības kapitāla fonds un tā attīstība ir nepietiekami, lai nozare kļūtu par tautsaimniecības dzinējspēku," raksta ekonomiste.

Puķe secina, ka šo faktoru ietekmē noturīgs izrāviens nav iespējams, vienkārši "strādājot intensīvāk" vai cerot uz augstāku jaudu noslodzi - ir jāstiprina kapitāla kvalitāte, jāattīsta augsto tehnoloģiju segmenti un jāveicina uzņēmumu izaugsme, lai produktivitāte Latvijā varētu sasniegt augstāku līmeni.