Pārtikas izvēli izskaidro arī tautsaimniecības apstākļi.
Gaļa paliek viens no visizplatītākajiem olbaltumvielu avotiem pasaulē, tomēr dažādu reģionu gaumes veidojas, ietekmējoties no labklājības līmeņa, kultūras tradīcijām un vietējās lauksaimniecības īpatnībām.
Pirmās piecas vietas liellopa gaļas patēriņā ieņem: Argentīna (46 kilogrami uz cilvēku), Zimbabve (44,4), ASV (38), Izraēla (36,1) un Brazīlija (34,6).
Argentīna ir līdere, pateicoties savai senajai asado kultūrai — tradicionālajai argentīniešu grilēšanai, kur liellopa gaļa ir gan nacionālais simbols, gan ikdienas pārtika. Pēc tam seko Zimbabve, kur liellopa gaļa veido nozīmīgu daļu no nacionālā uztura, padarot valsti par ievērojamu izņēmumu plašajā Āfrikas reģionā.
Piecas valstis ar vislielāko cūkgaļas patēriņu — Horvātija (57,4 kilogrami uz cilvēku), Spānija (56,5), Melnkalne (53,5), Honkonga (52,6) un Polija (51,6).
Virsotnē atrodas Horvātija un Spānija, kur cūkgaļa ieņem centrālo vietu virtuvē — no žāvētām delikatesēm līdz reģionālajiem sautējumiem. Melnkalne un Honkonga arī ir augstu reitingā, jo cūkgaļa tradicionāli tiek izmantota viņu ikdienas ēdienos.
Piecu līderu sarakstā par vistu gaļas patēriņu iekļauti: Sentvinsenta un Grenadīnas (94,1 kilograms uz cilvēku), Tonga (90,6), Maršalu Salas (74,8), Samoa (74,8) un Izraēla (70,8).
Visas šīs valstis, izņemot Izraēlu, ir salas valstis. Vistas gaļa ir pieejams un lēts olbaltumvielu avots, ko vieglāk audzēt ierobežotu zemes resursu apstākļos.
Pieci galvenie aitu un jēra gaļas patērētāji ir: Mongolija (68,5 kilogrami uz cilvēku), Bahreina (23,4), Jaunā Kaledonija (21,9), Turkmenistāna (20,3) un Čada (19,0).
Mongolija ievērojami apsteidz pārējās valstis — tas atspoguļo tās klejotāju ganu kultūru. Skarbie, nabadzīgie augsnes apstākļi apgrūtina lauksaimniecības kultūru audzēšanu, tāpēc uztura pamatu tradicionāli veido gaļa.
Atstāt komentāru