Visa valsts izskatījās kā zebra.
Vienādas melnbaltas svītras arvien biežāk rotā Spānijas megapolisu piepilsētas. Tie ir zebras kvartāli, dvīņu ēkas no Bilbao līdz Malagai, kas izraisa kaismīgas diskusijas: arhitekti tās sauc par „ātrās ēdināšanas nekustamajiem īpašumiem”, bet būvnieki ar tām lepojas, norādot uz plašo pieprasījumu.
No Vigo līdz Almerijai, caur Saragosu, Valensiju vai Pampelonu - Spānijas pilsētas ainava arvien biežāk atkārto vienu un to pašu shēmu: ēkas ar melnbaltām svītrām, vienādiem balkoniem un ventilējamiem fasādēm, kas izaug visur, neatkarīgi no klimata, konteksta vai pilsētas. Ņemot vērā nopietnās problēmas ar mājokļiem Spānijā, šī tipveida būvniecība strauji attīstās.
Tā sauktie „zebras bloki” - parādība, kas izgājusi ceļu no neredzamības līdz vīrusu tendencei, pateicoties Instagram kontam @bloque_cebra, ko izveidojusi grupas jauno arhitektu, kuri dokumentējuši vairāk nekā tūkstoti piemēru visā Spānijā.
„Tas nāk no sajūtas, ka esam piekusuši, ka zebra izplatās, uzspiež sevi un kļūst par normu,” skaidro konta veidotāji, kuri dod priekšroku palikt anonīmi, lai kritika nepārietu personiskā līmenī. Ar diviem miljoniem skatījumu mēnesī viņu projekts ir sasniedzis nepieredzētu rezultātu: izvirzījis diskusiju par arhitektūras kvalitāti ārpus profesionālā loka uz sabiedrības viedokli. Viņi pat izdomājuši „zebrometru”, lai izmērītu katras ēkas zebrisma pakāpi.
Šis termins nosaka nevis arhitektūras stilu kā tādu, bet drīzāk standartizētu būvniecības virzienu, kur risinājumi atbilst vairāk ekonomiskās efektivitātes kritērijiem nekā radošai refleksijai. Formula ir vienkārša: tumšas svītras no tumšiem logiem un balkonu apdare antracīta krāsā, mijas ar gaišām svītrām ventilējamā fasādē. Rezultāts: klonētas ēkas, kuras var redzēt visur - no Pirenejiem līdz Kanāriju salām.
Kritiku izsaka pret „zebras” blokiem, kas ir kulminācija modelim, kur arhitektūra ir pazemināta līdz birokrātiskai formalitātei. „Tas ir kā ātrās ēdināšanas nekustamais īpašums,” secina grupa @bloque_cebra. „Būvnieki, kuri būvē pēc sistēmas, kas iekļauta Excel tabulā, kur viss samazināts līdz efektivitātei, bet arhitekta darbs tiek nostādīts otrajā plānā.”
Bilbao arhitekts Injiigo Berasategi no biroja BeAr uzrakstījis graujošu rakstu par šo parādību žurnālā Patio, kur viņš runā par „plāgu”, „kjaroskuro kakofoniju” un „pasauli, kas nepieņem sabiedrības cēlās vērtības”. Berasategi kritizē to, ka šīs ēkas uzbūvētas „ar muguru pret ielu, bez redzējuma par rajonu”, ar interjeriem, kur „grīdas imitē koku, virsmas - marmoru, bet plastmasas durvis - priedi”.
Garellano operācija Bilbao kļuvusi par hrestomātisku piemēru. Oriģinālais prestižās Londonas studijas Ričarda Rodžersa projekts tika vienkāršots līdz banalitātei ar „pielāgojumiem” no pilsētas padomes. Rezultāts: horizonta līnija, ko pārveidojušas zebra torņi, kurus vietējie arhitekti raksturo kā „traumatiskus un utopiskus”.
Kritika vērsta dažādās virzienos: uz būvniekiem, kuri cenšas gūt maksimālu peļņu, vairojot vairumtirdzniecības projektus; uz pilsētas padomēm, kas izvirza priekšplānā procesu racionalizāciju; uz nestabilo profesiju, kur daudzi arhitekti spiesti izvēlēties starp „zebru” radīšanu un darba trūkumu. Horhe Lopess Konde, arhitekts un eksperts par jauno Eiropas Bauhausu, brīdina: „Tas ir Spānijas un unikāls fenomens, kas ietekmē apkārtējo vidi. Tas ir ēkas, kas nav pielāgotas klimatam un nav ar to saistītas, kā arī nav būvētas no apkārtējās vides materiāliem.”
<iframe width="560" height="315" src="https://www.youtube.com/embed/uO-_MgmGCaI?si=HLxKkAt5N_Xju7ID" title="YouTube video player" frameborder="0" allow="accelerometer; autoplay; clipboard-write; encrypted-media; gyroscope; picture-in-picture; web-share" referrerpolicy="strict-origin-when-cross-origin" allowfullscreen></iframe>
