Ja ūdens no turienes izplūst, agri vai vēlu tas nonāk okeānā.
Izmantojot datus, kurus ieguva Eiropas satelīts CryoSat-2, zinātnieki palielināja zināmo pazemes Antarktīdas ezeru skaitu līdz 766. No tiem 231 novēro cikliskas ūdens līmeņa izmaiņas — šādus ūdeņus sauc par aktīviem.
Kūstošais ūdens veidojas zem ledāja divos veidos. Pirmais — ģeotermālās avoti. Otrais — ledāja kustības dēļ uz zemē esošās iežu slāņa rodas daudz siltuma.
Šis ūdens uzkrājas zemienēs, veidojot pazemes ezerus. Tie var būtiski ietekmēt ledāja kustību, paātrinot to. Tāpat šie ūdeņi spēlē nozīmīgu lomu ledāju kušanas procesos, netieši regulējot tā ātrumu.
Bet kas vēl ir ļoti svarīgi — ja ūdens no šiem ezeriem izplūst, agri vai vēlu tas nonāk okeānā. Tur saldūdens plūsmas traucē straumes, kā arī var izraisīt nopietnas izmaiņas ekosistēmās. Lai prognozētu šādus notikumus un novērtētu to ietekmi uz okeāniem, zinātniekiem jāizprot, kā „darbojas” pazemes ezeri. Tomēr to izpēte acīmredzamu iemeslu dēļ ir apgrūtināta.
Viens no pazemes ezeru atklāšanas metodēm ir ledāja augstuma mērīšana virs jūras līmeņa. Tās svārstības saistībā ar klimata parādībām ir prognozējamas (nokrišņu vai kušanas dēļ). Bet, ja zem ledāja ir ezers, tad ūdens līmeņa svārstības tajā atspoguļosies uz ledāja augstuma. Turklāt tas notiks ne uzreiz pēc klimata faktoru iedarbības vai vispār nebūs ar tiem saistīts.
Jaunajā darbā zinātnieki no Līdsas, Edinburgas un Liverpūles universitātēm (Apvienotā Karaliste) pielietoja tieši šo metodi un atklāja 85 jaunus aktīvus pazemes ezerus Antarktīdā. Analīzei viņi izmantoja datu kopu, kas iegūta ar radiotopogrāfiju no CryoSat-2 misijas ar sintētisko apertūru no 2010. līdz 2020. gadam. Tas ir ledāju augstuma mērījums platuma grādos no 88 grādiem (dienvidu) un augstāk, tātad lielākoties piekrastes reģionos kontinentā. No zinātnieku atklātajiem 85 aktīvajiem pazemes ezeriem 73 atrodas Austrumu Antarktīdā, 12 — Rietumu. Seši ezeri atrodas astoņu kilometru attālumā no robežas, līdz kurai ledājs vēl atrodas uz sauszemes, bet tālāk jau turas uz ūdens. Un tikai katrs piektais „jaunais” ūdenskrātuve atrodas zem relatīvi lēna ledāja, lielākā daļa no tiem veidojās zem ledājiem, kas pārvietojas ar ātrumu virs 50 metriem gadā.
Precīzas ezeru formas un izmēri šī metode noteikt nevar, tikai salīdzinoši vispārējus parametrus. Bet, cik var spriest, gandrīz visi šie ezeri ir izstiepti, turklāt to garā ass nav obligāti saskaņota ar ledāja kustības virzienu. Zinātniskā darba autori saistīja to ar pazemes reljefa īpatnībām Antarktīdā, kas ir bagāta ar plaisām.
