Sociālajos tīklos norisinājās interesanta diskusija par valdības efektīvu mūsu nodokļu iemaksu izmantošanu. Valdība pagaidām 'turas' un nevēlas pārkāpt solījumu nepaaugstināt nodokļus.
Tomēr iespējams, ka iemesls šādai neierastai nodomai 'būt labiem' ir vienkāršs un cinisks – gaidāmās Saeimas vēlēšanas. Gada laikā palielināt nodokļus, tā vienkārši sakot, ir pašnāvniecība. Tomēr sarunas par 2027. gadu ir vispesimistiskākās.
Mēs maksājam mazliet valstij?
Un atsevišķi ekonomisti jau pat cenšas mums iedvest, ka Latvijā ir diezgan... zemi nodokļi. Šajā sakarā sociālajā tīklā 'X' norisinājās ļoti interesanta virtuāla polemika starp zināmiem latviešu ekonomistiem.
Viss sākās ar bankas Luminor ekonomista Pētera Strautiņa komentāru:
– Šodien daudz lasu par uzbāzīgu vadību un uzbāzīgu sabiedrisko sektoru. Šie vārdi ietver gan patiesības elementu, gan bēgšanu no realitātes, runājot par lielajām fiskālās politikas dilemmām procentu no IKP līmenī. Ilgu laiku zems nodokļu slogs 'finansējās' ar liela daļa sabiedriskā sektora darbinieku entuziasmu un pašaizliedzību. Vai filigrāni balansējot uz privātā sektora robežas, it īpaši medicīnā. Šie laiki ir beigušies un neatgriezīsies.
Algas medicīnā kopš 2010. gada ir pieaugušas trīs reizes, jo alternatīva būtu bijusi ļoti stingra. Tāpat kā citos valsts finansētajos sektoros. Un būtu ļoti lieliski plānot budžetu bez nodokļu paaugstināšanas, bet domāju, ka tas nav iespējams.
Izrādot upuri
'Ilgu laiku zems nodokļu slogs finansējās... ar entuziasmu un upuriem...', – teica ekonomists, un es turpināšu: vai jums ir zināmi daudzi, kas izvēlas būt upuri un strādāt par entuziasmu, nevis maizi? Es nezinu nevienu, bet šāda ideoloģija bija plakātos komunistiskajā PSRS, piemēram. Caurejas grūtībām un upuriem uz gaišo nākotni. Tas ir no turienes,' – ļauni atbildēja ekonomists Gunārs Vītols un mēģināja apstrīdēt kolēģa argumentus:
– Mūsējie nodokļi ir zemi? Arī nē. Latvijas IKP pērcamās spējas pārskaitījumā ir viens no zemākajiem ES, un nodokļu likmes ir līdzīgas.
Lai apmaksātu savas rēķinus, daudziem nauda tikai pietiek vai pat nepietiek, bet no ienākumiem jāmaksā tie paši procenti kā nodokļi (lielākajai daļai tas ir nodokļi no algas). Dānijā nav problēmu maksāt lielāku procentu, jo tev jau pietiek komfortablu dzīvi no tā, kas paliek. Nav taisnīgi vainot mūsu sabiedrību, kas cenšas izdzīvot, un daļa nodokļu bieži netiek maksāta. Ēnu ekonomika ir veids, kā atjaunot 'taisnīgumu'. Un jāatceras: līdzīgs nodokļu slogs bagātā un nabadzīgā valstī tiek kompensēts ar lielāku ēnu ekonomiku'.
Mīts par bezmaksas veselības aprūpi
Vītols ekonomists komentēja arī tā saukto bezmaksas veselības aprūpi Latvijā:
– Medicīna? Bez maksas? Tāda nekad nav bijusi... Privātais medicīnas sektors (tāpat kā ar ēnu ekonomiku) darbojas kā kompensators. Ja sabiedrībai nepietiek valsts naudas visiem, tos kompensē naudas, ko cilvēks maksā tieši no kabatas.
Tāpēc veselības aprūpes sistēmā arī ir parādījies interešu nelīdzsvarotība: tie, kas maksā nodokļus, visvairāk papildus maksā un no savas kabatas. Sanāk dubultā slodze, jo 'bezmaksas' palīdzību vairāk saņem tie, kam ir laiks sēdēt rindās un kam vienkārši nav iespēju maksāt. Arī tur nav nekādu prieku. Viens maksā dubultā, cits saņem sliktu pakalpojumu'.
Nodokļi ne pēc ienākumiem
Šajā strīdā es, iespējams, pievienojos Gunāra Vītola viedoklim. Pirmkārt, nodokļu sloga ziņā Latvijā tas nav mazākais nekā vidēji ES, un pēc atsevišķām nodokļu pozīcijām pat augstāks. Piemēram, PVN mums piemēro gan pārtikas precēm mazumtirdzniecībā, gan sabiedriskajiem ēdināšanas uzņēmumiem, kamēr dažās valstīs PVN uz pamatpārtikas precēm ir ievērojami zemāks.
Mēs atceramies, ka ienākumu līmenis Latvijā uz vienu iedzīvotāju ir viens no zemākajiem ES. Lai gan vidējā alga pieaug, tomēr arī pēc šī rādītāja mēs atpaliekam gan kopumā ES, gan no mūsu Baltijas kaimiņiem. Un pēc 'minimālās algas' līmeņa ieņēmumu trūkums vienkārši nav izturams.
Atkal sasienot jostas?
Un tā kā valdības izdevumi pieaug un ir jāfinansē galvenie prioritātes, tad... paliek sašaurināt tās pakalpojumu apjomu, ko valsts bez maksas – precīzāk, no nodokļu maksātāju kabatas! – nodrošina iedzīvotājiem. Un ja, piemēram, šī gada budžetā veselībai tika atvēlēti 4% no IKP (salīdzinājumam: attīstītajās ES valstīs tiek atvēlēts ne mazāk kā 6-7%), tad jau 2026. gada budžetā, ņemot vērā IKP pieaugumu, veselībai tiks atvēlēti jau 3,7-3,8%. Brīnumi nenotiek: ja ekonomika neaug, ja nodokļus jau nav kur paaugstināt, bet valsts vajadzības aug, tad... jāsasien jostas. Galvenais, lai ne uz rīkles.
Tajā pašā laikā valsts pārvalde nekad nav strādājusi un nestrādā uz entuziasma un nekad nav cietusi no vēlmes 'upurēt sevi': valsts pārvaldē algu līmenis pastāvīgi aug, un, kā redzam, pat tagad, 'grūtā situācijā' valsts pārvaldē mierīgi plāno un izsniedz gan prēmijas, gan piemaksas, gan tā sauktos 'naudas balvas'.
Turklāt mēs redzam, ka abām kājām hromē mūsu naudas izmantošanas efektivitāte: Rail Baltica gadsimta projekta izdevumi vai airBaltic dotācijas neveicina uzticību valstij – nesen kļuva zināms, ka valsts atkal ieguldījusi savu daļu uzņēmuma kapitālā 14 miljonu apmērā. Nē, tas nemaz nenozīmē, ka mēs atbalstām nodokļu nemaksāšanu, bet acīmredzot, jo godīgāk tiek sadalīti un izmantoti nodokļi, jo lielāka motivācija ir šos nodokļus maksāt. Attiecībā uz nodokļu paaugstināšanu latvieši vienmēr ir gatavi uz sliktāko.
