Sēņu pasaule ir daudzveidīga un dīvaina. Izdomātā daba radījusi meža dāvanas, kas pārsteidz gan ar formām, gan krāsām, gan garšas kvalitātēm. Acīmredzams tam apliecinājums ir violetas krāsas sēnes. Ja bērns tās uzzīmētu, nosauktu par fantazētāju.
Tādas ir mūsdienu pasaules realitātes, ka cilvēks arvien vairāk attālinās no dabas, zaudējot zināšanas par daudziem tās procesiem un parādībām. Rezultātā acīmredzamais arvien biežāk kļūst par neticamu.
Violeta krāsas sēne
Pilnībā teiktais attiecas uz tādu diezgan retu sēni kā violetā tīklene. Apveltījis šo sugu ar neparastu krāsu, radītājs, visticamāk, nedomāja, ka šāda krāsa kļūs par galveno sēnes aizsardzības elementu. Vairāk nekā tas, neparastā krāsa biedē mūsdienu sēņotājus, kalpojot par kādu priekšvēstnesi iespējamiem saindēšanās gadījumiem.
Patiesībā violetā tīklene ir ne tikai ēdama, bet arī ļoti garšīga jebkurā veidā. Turklāt pirms cepšanas tai pat nav nepieciešama iepriekšēja vārīšana, kas arī biedē sēņotājus, jo vārītas sēnes arī krāso buljonu biedējošā tumši melnā krāsā.
Pirmo reizi šo violetā brīnumu 1753. gadā aprakstīja slavenais zviedru zinātnieks Kārlis Linnejs. Pēc vēl septiņdesmit gadiem britu ķīmiķis, farmakologs un botāniķis Semjuels Grejs piešķīra šai sēņu sugai tās starptautisko zinātnisko nosaukumu.
Nosaukums "tīklene" nāk no latīņu "cortinarius" par plīvuru starp tās cepuri un kātu ("cortina"), bet attiecībā uz tās krāsu paralēle izdarīta ar vijolītēm.
Sēnes aug gan Eirāzijā, gan Ziemeļamerikā no augusta līdz oktobra beigām. Tās var sastapt sūnu mežos skujkoku un lapu koku sugu vidū. Īpaši blakus priedēm, bērziem un apsēm. Attaisnojot savu radniecību ar šampinjoniem, tās sēž nelielās grupās vienās un tajās pašās vietās.
Sēnes cepure vispirms ir puslodes formas, bet pēc tam plakana-izliektā. Tās diametrs sasniedz 15 cm, bet kāts – 12 cm augstumā un 2 cm biezumā. Pieskaroties, sēne ir sausa, samtaina ar sīkiem zvīņām. Tieši jaunajām sēnēm skaidri redzama violeti-zilā tīklene. Sēnes mīkstums arī ir violets, gaļīgs un trausls, ar patīkamu riekstu smaržu.
Kopumā, sastopot mežā violetas sēnes, tās nevajadzētu griezt ne bailēs no saindēšanās. Iespēja atkal un atkal redzēt šādu dabas šedevru sniegs daudz spilgtākas emocionālas sajūtas.
