Prokrastināciju bieži uztver kā slinkumu vai vāju raksturu, bet patiesībā tā ir smadzeņu aizsardzības mehānisms. Mēs atliekam darbus nevis gribasspēka trūkuma dēļ, bet lai pasargātu sevi no stresa un nenoteiktības. Izpratne par to ir pirmais solis, lai izkļūtu no apļa.
Kāpēc mēs atliekam lietas
Mūsu smadzenes ir iekārtotas tā, lai pirmām kārtām nodrošinātu drošību. Jebkura jauna darbība, īpaši tā, kas saistīta ar risku vai kritiku, tiek uztverta kā drauds. Kā atbilde tiek iedarbināts pašsaglabāšanās mehānisms: mēs neizceļamies, nemainām ierasto, nedarām lieku. Tāpēc prokrastinācija šķiet nevis kā apzināta izvēle, bet kā iekšēja pretestība.
„Mierīguma” cena ir stagnācija
Drošības stratēģija darbojas tikai īstermiņā. Tā pasargā no stresa te un tagad, taču ar laiku rada sajūtu par iestrēgušu dzīvi. Nerealizētas idejas un atlikti lēmumi uzkrājas, radot iekšēju neapmierinātību.
Veiciet domu eksperimentu: iedomājieties savu ierasto rītu pēc desmit gadiem, ja nekas nemainīsies. Vai būs apmierinātības sajūta vai tikai nogurums un nožēla? Šāda pieeja palīdz apjaust bezdarbības cenu labāk nekā motivējošas runas.
Kad iestājas pārmaiņu brīdis
Patiesas pārmaiņas reti sākas ar iedvesmu. Visbiežāk tas ir brīdis, kad iekšēji tiek noraidīts esošais stāvoklis — kad psiholoģiski vairs nav iespējams turpināt dzīvot kā agrāk. Šeit nav varonības vai strauju likteņa pavērsienu, bet ir godīga atzīšanās: „tālāk tā nevar”.
Kā izkļūt no prokrastinācijas
-
Apziniet savu scenāriju
Aprakstiet ierasto dzīvesveidu, ko nevēlaties turpināt.
-
Noformulējiet virzienu
Nosakiet, kur vēlaties virzīties, nepazeminot cerību latiņu.
-
Izvēlieties mazu, bet obligātu darbību
Veiciet vienu konkrētu uzdevumu, kas praktiski apstiprinās jūsu izvēli.
Disciplīna kā izvēles turpinājums
Disciplīna šeit nav stingra kontrole vai pastāvīga pārvarēšana. Tā ir stāvoklis, kad lēmums jau pieņemts un iekšējās sarunas ir beigušās. Darbības kļūst par loģisku virziena turpinājumu, nevis ikdienas centienu rezultātu.
Secinājums
Prokrastinācija pārstāj būt problēma, kad cilvēks pārstāj aizstāvēt savu pagātni un sāk apzināti strādāt ar nākotni. Svarīgi rīkoties nevis no bailēm vai spiediena, bet no izpratnes par bezdarbības sekām.
