Daudzi pamanījuši: pret saviem bērniem vecmāmiņas jaunībā bija stingrākas, bet mazbērni tiek lutināti ar rūpēm, pacietību un beznosacījumu mīlestību. Zinātnieki skaidro, ka šāda attieksmes atšķirība nav tikai psiholoģiska, bet arī neirobioloģiska.
Kā atšķiras attieksme pret bērniem un mazbērniem
Vecākiem audzinot savus bērnus, viņi izjūt pastāvīgu atbildības spiedienu — nepieciešamību nodrošināt, audzināt, kontrolēt un virzīt. Tas veido augstas prasības un stingrību. Ar mazbērniem situācija ir citāda: vecmāmiņas vairs nenes pilnu atbildību par viņu nākotni, tāpēc var atļauties vairāk maiguma, uzmanības un emocionāla siltuma.
Ko atklāj zinātniskie pētījumi
ASV Emorijas universitātes neirobiologi un antropologi veica pētījumu ar 50 vecmāmiņu līdzdalību, kurām bija mazbērni vecumā no trim līdz 12 gadiem. Dalībniecēm rādīja fotogrāfijas ar viņu mazbērniem, pieaugušajiem bērniem un nepazīstamiem cilvēkiem, vienlaikus fiksējot smadzeņu aktivitāti.
Rezultāti parādīja, ka, skatoties uz mazbērniem, vecmāmiņām aktivizējās smadzeņu zonas, kas atbild par emocionālo empātiju. Tas nozīmē dziļu emocionālu līdzjušanu — prieku par bērna smaidu un patiesas skumjas, ja viņam ir slikti.
Kāpēc emocijas ar mazbērniem ir spēcīgākas
Pēc neirobiologa Džeimsa Rilinga teiktā, vecmāmiņas zemapziņā tiecas sajust to pašu, ko jūt viņu mazbērni. Mazie bērni izraisa spēcīgu emocionālu reakciju, pateicoties savai ievainojamībai, mīmikai un vajadzībai pēc rūpēm.
Kad vecmāmiņas skatījās uz savu pieaugušo bērnu fotogrāfijām, aktivizējās smadzeņu zonas, kas saistītas ar kognitīvo empātiju — spēju saprast cita cilvēka jūtas racionālā līmenī, taču bez spēcīgas emocionālas iesaistes. Saikne saglabājas, bet tā ir mazāk intensīva.
Evolūcijas skaidrojums
Zinātnieki pieļauj, ka vecmāmiņu mīlestībai pret mazbērniem ir evolūcijas pamats. Rūpes par nākamās paaudzes pēcnācējiem palielināja sugas izdzīvošanas izredzes. Tieši tāpēc vecāka gadagājuma cilvēkiem veidojas īpaši spēcīga emocionālā pieķeršanās mazbērniem.
Kāpēc šī saikne ir tik svarīga
Mazbērniem vecmāmiņa bieži kļūst par beznosacījuma pieņemšanas avotu. Tā ir persona, kas vienmēr atradīs laiku noklausīties, atbalstīt, izrādīt līdzjūtību un dot padomu. Šāda emocionālā saikne palīdz bērnam justies droši un stiprina psiholoģisko veselību.
Nav nejauši, ka Velsas paruna saka:
«Ideālā mīlestība dažreiz parādās tikai ar pirmo mazbērnu.»
