Šķiet, ka par šķiršanām jau viss ir teikts: nesazvanīt bijušo, nesekot viņam sociālajos tīklos un noteikti nemēģināt atgūt to, kas ir aizgājis. Bet visbīstamākie ieradumi — nav tie, kas ir acīmredzami, bet daži no tiem izskatās kā "veselīga" uzvedība. Tie rada ilūziju par virzību uz priekšu, lai gan patiesībā tur jūs pagātnē.
Mēs visi zinām, kā mīlēt, bet gandrīz neviens — kā atlaist. Kad attiecības beidzas, gribas pieķerties jebkurai komforta formai. Tomēr tieši ierastās, it kā drošās darbības visbiežāk traucē jums atveseļoties.
1. Jūs slēpjat sevi
Pēc šķiršanās gribas paslēpties no pasaules. Dažreiz šķiet, ka atzīšanās šķiršanās ir pēdējā punkta pielikšana, padarot sāpes par galīgām. Tāpēc daudzi slēpjas, neizsakot savas jūtas ne draugiem, ne tuviniekiem, un cenšas visu pārdzīvot vienatnē.
Pirmajās dienās tas var šķist dabiski — gribas saglabāt kontroli, nerādīt vājumu. Bet laika gaitā izolācija pārvēršas par slazdu. Bez atbalsta no citiem ir grūti redzēt situāciju no malas un atrast iekšējo atbalstu. Saruna ar draugu spēj sniegt vairāk nekā nedēļa pārdomu vienatnē. Un speciālista palīdzība palīdzēs pārdzīvot sāpes ekoloģiski, bez pašiznīcināšanās.
Lai sāktu runāt, nav jāstāsta viss uzreiz. Dažreiz pietiek teikt: "Es šobrīd pārdzīvoju grūtu periodu, neesmu gatava dalīties detaļās, bet man noderētu atbalsts." Šis solis jau ir pietiekams, lai ļautu citiem palīdzēt.
2. Jūs aizpildāt visu laiku ar darbiem
Pēc šķiršanās daudziem šķiet, ka jo blīvāks ir grafiks, jo ātrāk sāpes pāries. Darbs, sports, tikšanās, ceļojumi — viss, lai tikai nepaliktu vienatnē ar sevi. Bet pārmērīga aizņemšanās bieži kļūst par bēgšanas formu.
Aktivitāte palīdz īsā distancē, bet, ja nedosiet sev laiku pārdzīvot emocijas, tās tomēr atradīs izeju — vēlāk, negaidīti un sāpīgāk. Patiesa atveseļošanās prasa ne tikai virzību uz priekšu, bet arī pauzes. Atļaujiet sev nedaudz ievainojamības. Atvēliet vismaz 15 minūtes dienā, lai justu visu, kas ir uzkrājies: skumjas, dusmas, ilgas. Pat īss "laiks asarām" palīdz atzīt savas emocijas, neļaujot tām valdīt pār jums.
3. Jūs gaidāt "ideālu sarunu" "gēštalta noslēgšanai"
Šķiet, ka viena atklāta diskusija ar bijušo visu mainīs: sniegs atbildes, atnesīs mieru, izliks punktus uz "i". Bet visbiežāk tas nedarbojas. Jūsu bijušais var nebūt gatavs godīgai sarunai, un pat ja ir gatavs — nekādi vārdi neizdzēsīs sāpes. Dažreiz bijušais vienkārši nav gatavs atklātībai, bet dažreiz pat visgodīgākais skaidrojums nepadara sāpes mazāk asas. Pilnvērtīga noslēgšana — tā nav saruna, bet iekšējs process.
Noslēgšana — tā nav ārēja notikums, bet iekšēja darba. Patiesais punkts tiek pielikts tad, kad jūs paši atrodat skaidrojumu notikušajam. Kad jūs pārtraucat gaidīt citu atzīšanu vai atvainošanos un saprotat: tam jau pietiek, lai atlaistu.
4. Jūs atkal un atkal pārdomājat pagātni
Galvā griežas vienas un tās pašas ainas: strīds, pēdējā ziņa, neizteiktie vārdi. Šķiet, ka vēl nedaudz analīzes — un jūs sapratīsiet, kur viss nogāja greizi. Bet pastāvīga "pārēšana" pagātnes nesniedz jums atbildes — tikai pastiprina sāpes.
Mēģiniet koncentrēties ne uz notikumiem, bet uz jūtām. Kas tieši jūs aizskāra? Bezatbildība? Negaidītība? Zaudēta uzticība? Šāds pieejas veids palīdz neiestrēgt detaļās, bet mācīties saprast sevi. Tas jau ir solis nevis pie bijušā, bet pie savas emocionālās brieduma.
5. Jūs attaisnojat bijušā uzvedību
Dažreiz mēs tik ļoti nevēlamies redzēt mīļoto cilvēku sliktā gaismā, ka sākam atrast attaisnojumus: viņam bija grūta bērnība, viņš vienkārši nezina, kā izteikt emocijas, viņam ir stress. Līdzjūtība — tā ir lieliska, bet tai nevajadzētu atcelt jūsu jūtas.
Pat ja cilvēks nevēlējās jūs ievainot, sāpes paliek. Viņa pagātne var izskaidrot rīcību, bet neattaisnot to. Koncentrējieties nevis uz to, kāpēc viņš tā rīkojās, bet uz to, kā jūs jūtaties šajā situācijā. Tas atgriež jums kontroli pār situāciju un palīdz atjaunot pašvērtējumu.
Kā sākt virzīties tālāk
Pārdzīvot šķiršanu nav iespējams bez sāpēm, bet var iemācīties tās pārdzīvot ar rūpēm par sevi. Nepārlieciet laiku, neizvēlieties ātras risinājumus. Atļaujiet sev just, runāt, raudāt, atpūsties. Un atcerieties: patiesa brīvība nāk ne tad, kad jūs pārtraucat domāt par viņu, bet kad sākat domāt par sevi — ar mīlestību, bez vainas un bailēm.
