Pamanījāt, ka sākat ēst vairāk vai vispār nav apetītes? Tas ir organisma signāls, ka tam nepieciešama palīdzība — stāstām, uz kādiem izmeklējumiem vērsties.
Svārstības apetītā reti ir atkarīgas no garastāvokļa, sezonas maiņas vai citiem blakus faktoriem (tikai kā vienreizējs gadījums, ja pārēdāt vakariņās un negribas brokasto). Aiz šādām izmaiņām slēpjas sarežģīti neiroendokrīnie mehānismi – no hormoniem un gremošanas trakta darbības līdz reakcijai uz stresu.
Apetīte – tas nav tikai vēlme ēst, bet precīzs organisma stāvokļa rādītājs. To regulē vairākas sistēmas: nervu, endokrīnā un gremošanas. Kad līdzsvars tiek traucēts, ķermenis var "izslēgt" izsalkuma sajūtu vai, tieši otrādi, pastiprināt to. Piemēram, hormonālās svārstības, miega traucējumi un vielmaiņas traucējumi bieži izpaužas kā apetītes izmaiņas.
Endokrīnās sistēmas un apetītes hormoni
Izsalkums sākas ar hormonu darbību, kas sūta signālus uz smadzenēm. Leptīns, ko izstrādā taukaudi, informē smadzenes par sāta sajūtu, bet grelīns, gluži pretēji, stimulē izsalkuma sajūtu. Kad šie signāli tiek traucēti – piemēram, insulīna rezistences, vairogdziedzera hormonu svārstību vai hroniska stresa gadījumā – apetīte iznāk no kontroles.
Leptīna deficīts saistīts ar pastāvīgu izsalkuma sajūtu, bet hipertireoze (vairogdziedzera hiperfunkcija) – ar apetītes pastiprināšanos vienlaikus ar svara zudumu. Hipotireoze (stāvoklis, kad vairogdziedzera hormonu ir par maz) var, tieši otrādi, samazināt vēlmi ēst un izraisīt miegainību, aukstuma sajūtu un apātiju.
Gremošanas trakts un ass "zarnu–smadzeņu"
Gremošanas trakts – aktīvs dalībnieks apetītes regulēšanā. Tas izstrādā desmitiem hormonu, kas ietekmē izsalkuma centrus smadzenēs.
Pie gastrīta, lēnas zarnu iztukšošanās vai mikrobiota traucējumiem apetīte bieži samazinās: pārtika tiek sagremota lēni, rodas smaguma sajūta un nepatika pret ēdienu.
Pārmērīgs vienkāršo ogļhidrātu daudzums uzturā un cukura svārstības asinīs, tieši pretēji, var provocēt pastāvīgas izsalkuma sajūtas. Tas ir apburtā loka: jo vairāk ātro ogļhidrātu, jo spēcīgākas glikozes svārstības un jo augstāka apetīte.
Par zarnu un smadzeņu saikni pēdējā laikā runā aizvien biežāk. Ja mikroflora ir traucēta, samazinās neirotransmiteru ražošana. Īpaši tas attiecas uz serotonīna hormonu, 90% no kura tiek ražots tieši zarnās. Rezultātā var parādīties apātija, trauksme un migla galvā, kas apgrūtina koncentrēšanos.
Nervu sistēma un stress
Hipotalāms – neliela zona starp smadzenēm, kas regulē galvenos procesus organismā, reaģējot ne tikai uz fiziskiem, bet arī emocionāliem signāliem. Stresa laikā smadzenes izdala kortizolu, kas vieniem cilvēkiem nomāc apetīti, bet citiem, tieši otrādi, stimulē to.
Hronisks stress saistīts ar paaugstinātu kaloriju patēriņu un tieksmi pēc "komforta" pārtikas ar augstu tauku un cukura saturu. Savukārt akūti stresa stāvokļi var īslaicīgi samazināt apetīti adrenalīna izdalīšanās dēļ.
Ja izmaiņas ēšanas uzvedībā pavada miega traucējumi un uzbudināmība, ir vērts novērtēt stresa līmeni un atpūtas kvalitāti, pirms meklēt problēmu kuņģī.
Vielmaiņa un enerģijas līdzsvars
Ar vecumu vielmaiņas ātrums dabiski samazinās, un kopā ar to mainās arī izsalkuma uztvere. Cilvēki, kuri vada mazkustīgu dzīvesveidu, retāk grib ēst no rīta, bet izjūt akūtu izsalkuma sajūtu vakarā – tā ir reakcija uz cirkadiāno ritmu traucējumiem un glikozes līmeni.
Vielmaiņas traucējumi – no anēmijas un D vitamīna deficīta līdz dzelzs vai magnija apmaiņas traucējumiem – arī ietekmē apetīti. Smadzenes uztver enerģijas deficītu kā trauksmes signālu un var vai nu pastiprināt izsalkumu, vai, tieši otrādi, "izslēgt" to, taupot resursus.
Kad vērsties pie speciālistiem
Apetīte – ne tikai ieradums, bet bioloģisks barometrs: kad tā izjūk, ķermenis parāda, ka kaut kur ir traucēts līdzsvars. Ja esat pamanījis vienu vai vairākus punktus no saraksta, vērts vērsties pie speciālistiem. Endokrinologs pārbaudīs vairogdziedzera, leptīna, grelīna un insulīna hormonu līmeni; gastroenterologs – kuņģa un zarnu stāvokli; terapeits – dzelzs, D vitamīna un glikozes līmeni.
-
Ja apetītes izmaiņas saglabājas ilgāk par 2–3 nedēļām.
-
Jūs strauji pieņemat vai zaudējat svaru.
-
Jūtat nogurumu, apātiju.
-
Miegs ir traucēts.
-
Parādījusies tahikardija.