Mātes mīlestība ir nepārprotama pamats, uzticams aizmugure un emocionālais pamats bērnam, bet šī pamata harmoniskai attīstībai tas nav pietiekami. Nepieciešams arī tētis. Turklāt viņa loma nav tikai kādā mehāniskā palīdzībā un atbalstā, piemēram, paņemt bērnu no skolas vai palīdzēt izdarīt mājasdarbus. Viņam jābūt dziļi iesaistītam bērna audzināšanas procesā.
Kad tētis to dara, viņš ieliek bērnā to pašu stabilo karkasu, uz kura balstās veselīga pašapziņa, spēja veidot attiecības un izturība pret dzīves grūtībām.
Zinātniskie dati ir nepārprotami: bērni, kas aug ar abu vecāku līdzdalību, ir ar augstākiem psihiskās labklājības un panākumu iespēju rādītāji pieaugušajā dzīvē. Tēva ieguldījums ir spēcīgs faktors, kas tiešā nozīmē maina likteni.
Būt vienkārši blakus
Šeit runa nav par fizisko klātbūtni. Pat nav obligāti dzīvot ar bērnu vienā mājā. Piemēram, ja tētis un mamma ir šķīrušies.
Funkcijas „būt vienkārši blakus” būtība ir pastāvīga un aktīva klātbūtne. Bērnam jāzina: tētis ir uzticama klints. Viņš ir kaut kur tuvu, vienmēr nāks palīgā, norādīs, atbalstīs un sniegs savu plecu jebkurā situācijā. Ja jāpalīdz ar matemātiku — tētis ir klāt, ja ir problēmas ar draugiem — viņš uzklausīs un sniegs padomu.
Māksla trokšņainai izsistēšanai
Daudzi tēti to jūt instinktīvi — to brīdi, kad bērnu vienkārši jāapņem un jāizspiež. Jāorganizē spilvenu cīņa, jāpavada laiks kopā uz grīdas. Šī izsistēšana ir dziļa un svarīga saziņas valoda. Tā saucamā „rupjā spēle”, kurā ir daudz kliedzienu, smieklu un pārsvēršanās.
Šāda spēle ir īsts dzīves trenažieris. Bērns mācas mijiedarboties. Viņš uzzina, ka reizēm var gūt traumas, bet pēc tam ir jāceļas, jātīra sevi un jādodas tālāk. Viņš attīsta izturību, mācas novērtēt savas spējas un noteikt robežas. Caurlaižot fizisko kontaktu un nelielus riskus, tētis māca bērnam vissvarīgāko — piecelties pēc kritiena.
Beznosacījumu pieņemšana
Bērni, īpaši pusaudži, ir īsti meistari provokācijās un atgrūšanā. Visvienkāršākais risinājums ir mēģināt viņus pārvērst, labot, norādīt „pareizo” ceļu. Bet visjaudīgākais tēva instruments ir pieņemšana.
Tētim nevajadzētu mēģināt mainīt viņu intereses, nevajag strīdēties ar viņu mūzikas vai stila izvēli. Tēva uzdevums ir pieņemt viņu priekšstatu par sevi, lai arī cik dīvains tas viņam šķistu.
Kad tēvs pieņem bērnu bez atrunām, viņš ieliek īpašu pamatu augstai pašvērtēšanai un stiprai psihiskajai veselībai. Bērns, kuru pieņem, neizjūt nepieciešamību meklēt apstiprinājumu no malas, viņš ir pārliecināts par savu vērtību. Tas ietekmē visu: mācības, nākotnes karjeru, spēju veidot attiecības.
Dāvināt savu laiku
Bērni īpaši uztver tēva mīlestību. Viņiem mēraukla ir laiks, nevis nauda vai dāvanas. Viņiem ir svarīgas minūtes un stundas, kuras tētis ir gatavs veltīt viņiem. Bērni asi jūt, kad tētis ir pastāvīgi aizņemts. Tas ievaino dziļāk par jebkuriem vārdiem.
Kā pavadīt laiku? Kopīgas aktivitātes rada brīnumus. Vērts kopā doties pārgājienā, nodarboties ar sportu, salikt sarežģītu konstruktoru, pagatavot vakariņas. Sarunas procesā notiek vieglāk. Bērns atveras. Viņš redz, ka tētis ne tikai „ir klāt”, bet ir iesaistīts kopīgajā darbā. Šajos brīžos viņš jūt: „Es esmu svarīgs manam tētim.” Un tas ir labākais būvmateriāls viņa pašvērtēšanai.
Pieņemt savu paša nepilnību
Tētim nav jābūt ideālam. Supertētis ir mīts. Bērni negaida no tēva nevainojamību, viņi gaida godīgumu. Ja tētis kļūdījās — lai atzīst to. Lai vienkārši pasaka: „Zini, es nebiju taisnība. Atvainojies.” Šie vārdi nenoliks autoritāti, bet pacels to jaunā augstumā.
Tētis māca bērnam visvērtīgāko mācību: cilvēki var kļūdīties, var lūgt piedošanu, var mainīties. Būt tēvam nenozīmē zināt visus atbildes, tas nozīmē būt gatavam mācīties un augt kopā ar savu bērnu. Pieļaut kļūdas, atzīt tās un doties tālāk.
Secinājums ir vienkāršs. Tēva loma nav skaļos vārdos vai dārgās rotaļlietās. Tā ir stabilā klātbūtnē: gatavībā cīnīties uz paklāja, drosmē pieņemt bērnu jebkurā veidā, dāsnumā, ar kuru tētis dāvina viņam savu laiku, un gudrībā pieņemt savu tiesību uz kļūdu. Šīs lietas neprasa titulus vai īpašus talantus, tikai patiesu mīlestību un vēlmi censties. Un tas jau ir vissvarīgākais.
Atstāt komentāru