Dažas frāzes mēs izrunājam automātiski, nedomājot, kā tās izklausās. Bet ir jautājums, kas spēj daudz pastāstīt par intelektu.
Daudzi ir pārliecināti, ka prāts tiek noteikts ar izlasīto grāmatu skaitu vai spēju risināt sarežģītas problēmas. Patiesībā intelekts izpaužas tajā, kā mēs mijiedarbojamies ar citiem cilvēkiem: tas tiek nolasīts formulējumos, reakcijās un spējā klausīties. Dažreiz viena frāze spēj acumirklī sabojāt iespaidu par cilvēku, parādot viņa nedrošību vai šauru domāšanu.
Un, diemžēl, šis jautājums ir kā lakmusa papīrs: šķiet, ka tas izklausās vienkārši, bet atklāj virspusēju attieksmi gan pret dialogu, gan pret dzīvi kopumā.
Tas pats jautājums
«Kāpēc tas ir nepieciešams?» — frāze, ko daudzi sauc par zema emocionālā un kognitīvā intelekta pazīmi. Pirmajā mirklī jautājums izklausās nevainīgs, bet visbiežāk aiz tā slēpjas nevis vēlme saprast, bet nevēlēšanās izprast. Tas izklausās kā spriedums: «Man tas nav interesanti, tātad, tas nav svarīgi».
Laika gaitā ieradums uzdot šādu jautājumu veido noteiktu domāšanas veidu — šauru, kur viss tiek vērtēts caur personīgo labumu. Cilvēks neizmeklē saiknes, neuzdod «kāpēc tā?» — viņš vienkārši liek punktu sarunā. Un tā ir visbīstamākā intelektuālās slinkuma forma.
Kāpēc šis jautājums atklāj ierobežotību
Ja padziļinās, šeit runa nav tik daudz par vārdu, cik par kontekstu. Cilvēki ar attīstītu intelektu biežāk precizē, uzdod jautājumus «kāpēc», «kā», «ko tas maina», jo viņi meklē likumsakarības un redz perspektīvu. Savukārt tie, kas domā vienkāršāk, uzdod jautājumu «kāpēc» nevis atbildes iegūšanai, bet lai pēc iespējas ātrāk pārtrauktu diskusiju. Tas ir tas, ko sauc par slēgtību — nespēju pieņemt jaunas zināšanas, ja tās neiekļaujas vecajā pasaules skatījumā.
Ir pētījums, saskaņā ar kuru secināts: jo biežāk cilvēks uzdod precizējošus jautājumus (īpaši atklātus!), jo augstāks ir viņa analītiskā domāšana un empātija. Savukārt cilvēki, kas ierobežojas ar vērtējošiem («kāpēc», «kam tas vajadzīgs»), demonstrē tendenci uz reaktīvu un neizpētes veida domāšanu. Vienkārši sakot: viņiem ir interesantāk norakstīt, nekā mēģināt saprast.
Ko jautāt vietā
Ja jums patiešām ir interese, bet jūs nezināt, kā pareizi precizēt, aizvietojiet jautājumu «kāpēc» ar jēgpilnākiem variantiem:
-
«Kā tas darbojas?» — jūs parādīsiet interesi par procesa mehāniku, nevis izteiksiet šaubas.
-
«Ko tas var sniegt perspektīvā?» — palīdz redzēt jēgu un tajā pašā laikā neizklausās kritiski.
-
«Kāpēc tas ir kļuvis aktuāls?» — atklāj analītisko pieeju.
-
«Kā jūs līdz tam nonācāt?» — attīsta dialogu un cieņu pret sarunu biedru.
Kā redzat, viss ir diezgan vienkārši: gudrs jautājums ir tāds, pēc kura saruna turpinās.
Kāpēc svarīgi sekot formulējumiem
Valoda — spogulis domāšanai: kad cilvēks pastāvīgi uzdod jautājumu «kāpēc», viņš neapzināti veido sev reakciju «nav vajadzīgs» uz visu jauno un pakāpeniski pārstāj saskatīt iespējas. Cilvēki ar augstu intelektu, gluži pretēji, formulē citādi: viņi atver, nevis aizver tēmu — viņiem ir svarīgi saprast, kas slēpjas aiz idejas, kā tā darbojas un kur var noderēt.
Pasaulē, kur viss mainās pārāk ātri, tieši spēja uzdot pareizos jautājumus kļūst par prāta rādītāju: jā, ne formulas zināšana, ne lasīšanas ātrums, bet spēja interesēties.
Intelekts — tas ir skatījuma plašums. Un frāze «kāpēc?» var izklausīties kā noguruma pazīme, bet visbiežāk tā ir ierobežotības izpausme. Tāpēc, ja vēlaties būt cilvēks, ar kuru ir interesanti runāt, sāciet ar mazumiņu: aizvietojiet «kāpēc» ar «kāpēc», «kā» un «ko, ja».
