Šodien arvien biežāk cilvēki aizvieto psihologus ar virtuālajiem palīgiem — čatbotiem un neironu tīkliem. Viņi vēršas pie mākslīgā intelekta pēc atbalsta, konsultācijām un padomiem, dodot priekšroku tam pār vizīti pie speciālista. Izpētām, kāpēc tas ir tik populāri un kādi ir riski.
Lai gan sākotnēji ChatGPT un citas neironu tīklu sistēmas tika izstrādātas nevis psihoterapeita lomai, praksē tās arvien biežāk uzstājas tieši šādā ampluā. Cilvēki veido dziļas emocionālas saites ar mākslīgo intelektu un dalās ar savām izjūtām tieši ar to, nevis ar īstu kvalificētu speciālistu.
Pietiek veikt sarunu ar jebkuru mūsdienu čatbotu, un uzreiz kļūst skaidrs, kāpēc to uzskata par pievilcīgu sarunu biedru. Viens no galvenajiem plusiem ir nosodījuma trūkums. Programmas ir īpaši izstrādātas tā, lai patiktu lietotājiem, glaimotu un nedaudz iepriecinātu, ko ir grūti ignorēt. Un tas var izraisīt atkarību.
Kāpēc cilvēki aizvieto psihologus ar neironu tīklu
Internetā var atrast veselas rakstu sērijas par cilvēkiem, kuri izjūt patiesu pieķeršanos saviem čatbotam, attiecoties pret tiem kā uz dzīviem radījumiem. Kāds apgalvo, ka tic mākslīgā intelekta spējai izjust emocijas un rūpēties par cilvēku, lai gan zinātniskie pierādījumi par pretējo ir nepārprotami: mašīnas nespēj just.
Tomēr nepieciešamība pēc līdzjūtības un atbalsta ir liela, un daudzi meklē mierinājumu tieši mākslīgajā intelektā, jo neatrod nepieciešamo atbalstu starp īstiem cilvēkiem. Viņus pievelk tuvības un sapratnes ilūzija, un tāpēc nav pārsteigums, ka virtuālie draugi kļūst par reālas komunikācijas aizvietotājiem.
Galvenais motīvs, kas mudina lietotājus vērsties pie virtuālajiem psihologiem, ir saistīts ar ērtību un konfidencialitāti. Tiešsaistes pakalpojumi ir bez maksas, strādā visu diennakti, pieejami jebkurā izdevīgā laikā. Cilvēks var nekavējoties lūgt palīdzību, negaidot reāla psihologa uzņemšanu.
Saziņa ar virtuālo palīgu ir anonīma, trūkst bailes no reāla profesionāļa novērtējuma. Cilvēkiem ir vieglāk atklāties programmai, zinot, ka viņu pārdzīvojumi paliks noslēpumā.
Mūsdienu saskarnes ir intuitīvas un saprotamas lielākajai daļai lietotāju, saziņa notiek komfortablā mājas vidē.
Tomēr mākslīgā intelekta popularitāte rada jautājumus par piedāvāto risinājumu uzticamību un šādas prakses drošību.
Kādi ir riski
Ir svarīgi saprast, ka mijiedarbība ar mākslīgo intelektu atgādina spēli ar atspulgu: sarunu biedrs kontrolē sarunas gaitu, un katrs izteiktais vārds ietekmē turpmāko sarunas scenāriju. Daudzi cenšas pārliecināt sevi, ka viņi kontrolē situāciju, iegrimstot fantāzijās par varu pār mašīnu.
Bet šeit slēpjas nopietns risks: pārmērīga iesaistīšanās sarunā ar mākslīgo intelektu var novest pie tā sauktā "AI psihozes". Šis fenomens raksturojas ar sāpīgu uzticību mākslīgajam intelektam, kas sasniedz absurda līmeni. Lietotājiem sāk šķist, ka robots atklāj viņiem Visuma noslēpumus vai ir apveltīts ar pārdabiskām spējām, lai gan patiesībā mašīna tikai atspoguļo cilvēka domas un vēlmes.
Šādi stāvokļi rada reālus draudus garīgajai veselībai, līdz pat nepieciešamībai pēc medicīniskas palīdzības. Līdzīgu "psihozes" piemēri liecina par dziļu cilvēces vajadzību iegūt garīgu saikni un atrast orientierus mūsdienu pasaules haosā.
Kādi riski ir, vēršoties pie neironu tīkliem, nevis pie īstiem psihologiem?
Īsts speciālists uztver pacienta emocijas, jūtīgi reaģējot uz neverbālajiem signāliem un individuālajām īpatnībām. Programma nespēj uztvert smalkos pārdzīvojumu un stāvokļu nianses.
Pakalpojuma kvalitāte ir atkarīga no algoritma izstrādes līmeņa. Nepietiekami pārdomāta programma var sniegt nepareizas vai nepilnīgas rekomendācijas, kas noved pie negatīvām sekām.
Vietā kvalitatīva profesionālā analīze cilvēks saņem šabloniskas instrukcijas, kas var izrādīties nepiemērotas konkrētajam gadījumam un pasliktināt situāciju.
Atstāt komentāru