Būt par pieauguša bērna vecāku — tas, protams, nav tas pats, kas audzināt mazuli, skolas vecuma bērnu vai pat pusaudzi. Jūsu atvase vairs nav jāapmāca staigāt, jākopj ar karoti un jārūpējas par viņu, kad viņš ir slims. Tomēr tas nenozīmē, ka viņam vai viņai vairs nav nepieciešami vecāki. Vienkārši jūsu attiecības dabiski ir mainījušās.
Ko darīt, ja nav iespējams atrast kopīgu valodu ar izaugušajiem bērniem? Mēģiniet praktizēt kādu no padomiem, ko sniedz pieredzējuši psihoterapeiti. Pat nelielas izmaiņas palīdzēs spert soli uz veselīgākām un laimīgākām attiecībām ar bērniem. Par to raksta doctorpiter
Nepiedāvājiet neizsauktus padomus
Protams, jūs esat vecāks par savu bērnu un jums ir vairāk pieredzes. Un kad meita vai dēls stāsta par savām izjūtām vai dalās ar problēmu, kārdinājums atbildēt ar savu viedokli ir liels.
Tomēr laiks, kad jums bieži bija jāpieņem lēmumi par savu bērnu un jāpārtrauc viņu no acīmredzamām briesmām, jau ir beidzies. Viņš ir izaudzināts — un ne vienmēr viņam ir nepieciešami norādījumi.
Psihoterapeite Sara Epcšteina iesaka vispirms uzdot meitai vai dēlam jautājumu: "Vai tu vēlies saņemt no manis padomu vai tu vienkārši vēlies, lai tevi uzklausītu?" Cilvēkiem ne vienmēr ir nepieciešama atgriezeniskā saite. Ja vecāks sniegs padomus tikai tad, kad to lūgs, saziņa būs siltāka un relaksētāka.
Ticiet savam bērnam
Ikviens adekvāts vecāks uztraucas par savu bērnu, pat ja viņš jau sen ir kļuvis par pilngadīgu, un pat ir izveidojis ģimeni un bērnus. Psihologa Deivida Naranga uzskats ir tāds, ka viens no galvenajiem nosacījumiem stiprām attiecībām ar pieaugušajiem bērniem ir neuztvert sevi kā "bezpalīdzīgā bērna glābēju".
Ir lieliski, ja jūs atbalstāt savus bērnus, uzklausāt viņus un interesējaties par viņu dzīvi. Tomēr dažreiz māmiņas un tēti pārāk uztraucas par sava atvases grūtībām. Viņi var iejaukties viņu dzīvē, iesaistīties konfliktos un galu galā likt vēl vairāk nervozēt un uztraukties.
Jūsu pārliecība par sava bērna spējām tikt galā ar grūtībām dos viņam atbalstu un iespēju apkopot sevi.
Nemeklējiet vainīgos
Ja attiecībās jau ir problēmas, nemēģiniet vainot sevi vai bērnu. Problēma jau pastāv, un savstarpējās pretenzijas var tikai pasliktināt situāciju.
Psihiskās veselības konsultante Treisa Vadakumčeri iesaka pārvērst vainu par atbildību par jūsu attiecību nākotni.
Koncentrējieties uz to, kas patiešām palīdzēs atjaunot savstarpējo sapratni. Patiesi sarunas, atvainošana par nodarīto sāpi palīdzēs uzlabot kontaktu.
Pārbaudiet savas attiecības
Un ko darīt, ja jums nav acīmredzama konflikta ar bērnu, bet attiecības joprojām šķiet aukstas? Iespējams, jūs domājat, ka, ja nav izskanējušas tiešas apsūdzības, viss automātiski ir kārtībā.
Vienīgais veids, kā saprast, kas patiesībā notiek attiecībās, ir godīgs dialogs. Mēģiniet jautāt bērnam: vai viņam šķiet, ka jūsu mijiedarbība ir komfortabla? Vai viņam patīk, kā jūs parasti pavadāt laiku?
Savstarpēja viedokļu apmaiņa palīdzēs koriģēt uzvedību, ja nepieciešams, un uzlabot saziņu.
Nenovērtējiet emocijas
Ja jūsu bērns atceras kaut ko traumējošu no sava bērnības, nevajag teikt: "Tā nebija, tu visu izdomā" vai "Nedari no mušas ziloņu".
Iespējams, atmiņa tiešām pievilt. Iespējams, viņš patiešām ir interpretējis noteiktus notikumus savā veidā. Ir ļoti iespējams, ka jūs nevarēsiet saprast, kāpēc viņu aizskāra tie vai citi vārdi. Tomēr novērtēšana jebkurā gadījumā tikai atņems vēlmi dēlam vai meitai dalīties ar kaut ko personīgu turpmāk.
Koncentrējieties nevis uz detaļām, bet uz emocijām, ko bērns izjutis. Mēģiniet kopā izprast, kāpēc viņš jūtās satraukts vai nobijies.
Cieniet personīgās robežas
Jūsu bērnam ir tiesības uz personīgām robežām. Piemēram, viņš var nevēlēties apspriest ar jums noteiktas tēmas. Vai lūgt jūs obligāti piezvanīt pirms tam, kad jūs nolemjat apmeklēt.
Nepārmetiet un nesakiet: "Kā tu vari nelaist uz sliekšņa savu māti?!" Labāk ieklausieties lūgumā. Var pat uzslavēt savu atvasi par interešu aizstāvību, raksta izdevums Huffpost.
Atstāt komentāru