Jāna Katajeva, psiholoģe: «Kāpēc es nesaku jautājumu, kā nesastrīdēties bērna klātbūtnē? Tāpēc, ka tādu padomu nav, tas nav iespējams. Neviens nevēlas strīdēties bērnu acu priekšā. Visi zina, ka tas viņus ievaino. Visiem, parasti, pēc tam paliek kauns. Tomēr brīdī mēs nevaram neko darīt, jo mēs strīdāmies ne tad, kad vēlamies, bet kad mēs esam pārpildīti ar kādām jūtām, kuras mēs nevaram kontrolēt.»
Eksperte: Jāna Katajeva, psiholoģe
Neuzskatiet sevi par briesmīgu, ja bērni ir redzējuši jūsu strīdus, bet tajā pašā laikā palīdziet viņiem tos pārdzīvot.
Ko nevajadzētu darīt
Nepieciešams nedarīt, ka nekas nav noticis
Nav vērts uzvesties kā nekas nebūtu noticis, jo bērns tad, pirmkārt, jūt, ka tā ir kāda tabu tēma. Viņš sāk pats izdomāt, izdomāt, fantazēt, baidīties. Tāpēc būtu labi, ja jūs viņam pajautātu: «Tu, iespējams, nobijies, kad vakar mēs strīdējāmies ar tēti?» vai «Iespējams, tev bija ļoti nepatīkami dzirdēt, kā mēs strīdējāmies?»
Jūs to darāt, lai dotu viņam telpu runāt par savām jūtām, lai viņš nepaliktu ar tām viens, lai viņš nejustu tās kā aizliegtas, nepieņemtas starp jums.
Nepieciešams neiegrimt bērnu nevajadzīgās detaļās
Nepastāstiet detaļas, kā netaisnīgi pret jums izturējās jūsu partneris, kā viņš bija nepareizs, kā jūs neesat vainīga, kā vainīgs ir viņš. Tas ir ļoti smags slogs bērnam, nedariet tā. Ejiet pie draudzenes, pie psihologa, grupā, kur mazgā kaulus saviem vīriem, bet neizmantojiet bērnu kā jūsu uzticības personu šādās lietās.
Jo viņš tad nonāk lojalitātes konfliktā: viņš mīl gan vienu, gan otru, viņam ir svarīgi turpināt mīlēt gan vienu, gan otru. Un jūs, kad stāstāt, kā jūsu partneris ir nepareizs un moka jūs, it kā piespiežat viņu nostāties jūsu pusē. Tas ir ļoti grūti un sāpīgi.
Bērniem jāpaliek bērniem, bet vecākiem — vecākiem. Kad mēs stāstām par kādām iekšējām problēmām starp mums bērnam, sūdzamies par viņa tēvu vai māti, mēs it kā virzām bērnu uz pieaugušā lomu. To sauc par parentifikāciju — kad mēs virzām bērnu uz mūsu vecāka lomu. Tas nav pareizi, tas ir traucējums hierarhijā, tā tam nevajadzētu būt.
Un tajā pašā laikā nevajadzētu izlikties, ka nekas nenotiek. Jūs varat par to runāt ar bērnu, jūs varat atbildēt uz viņa jautājumiem, ja viņš tos uzdod, bet bez liekām detaļām.
Piemēram: «Jā, patiešām, mums ar tēti šobrīd ir grūts periods. Tā notiek pieaugušajiem — laiku pa laikam viņi nevar saprast viens otru. Bet mēs turpinām censties, un tev nav jāuztraucas par to.»
Ko darīt
Ko darīt ar šiem strīdiem? Ja nav iespējams tos apturēt un strīdēties ne bērna klātbūtnē, būtu labi saprast, kas notiek, kā mēs viens otru zaudējam, un sākt viens otru atkal atrast.
Atstāt komentāru