Sociālie tīkli mirušajiem: ko izdomājis Zakerbergs 0 50

Kompānija «Meta» reģistrējusi patentu uz revolucionāru neirotīklu, kas spēj imitēt lietotāja aktivitātes sociālajos tīklos pat pēc viņa nāves. Plānots, ka MI uzturēs «klātbūtni» digitālajā pasaulē, «kad lietotājs paņem ilgāku pārtraukumu vai ja viņš ir miris». Tomēr aiz inovācijas slēpjas dziļi jautājumi par cilvēka identitātes robežām, ētiku un pašu nāves būtību, uz kuriem cilvēce vēl nav atradusi atbildes.

Tiek pieņemts, ka jūsu profils «Facebook» vai «Instagram» turpinās «dzīvot» — liekot «patīk» draugu ierakstiem, atstājot komentārus, atbildot uz ziņojumiem un pat veicot video vai audio zvanus. To plānots īstenot, balstoties uz lietotāja digitālo pēdu: aktivitāšu vēsturi, «patīk», komentāriem un citiem datu masīviem, ar kuriem rīkojas uzņēmums. Patenta autors, tehniskais direktors Endrū Bosvorts sniedz šādus argumentus par šo sistēmu: lietotāja ierakstu neesamība — vai nu «detoksa» pārtraukuma dēļ, vai nāves dēļ — atņem abonentiem daļu viņu pieredzes. Savukārt ietekmētājiem, kuru ienākumi ir atkarīgi no iesaistes, tas var būt glābiņš, jo auditorija nepazudīs, kamēr īpašnieks atpūšas vai... aiziet uz visiem laikiem.

Un, iespējams, paredzot neizpratnes vilni, kompānija pasteidzās apliecināt, ka patents ir tikai ideja, nevis obligāts rīcības plāns. Taču pats reģistrācijas fakts liek uzdot jautājumu.

Precīzi statistikas dati par burtiskajā nozīmē «mirušajiem» kontiem gandrīz netiek publicēti. Tomēr 2016. gadā «Facebook» bija reģistrēti apmēram 20 miljoni mirušo cilvēku kontu, un, ja tendence saglabāsies, tad līdz 2065. gadam šajā sociālajā tīklā mirušo lietotāju būs vairāk nekā dzīvo. Citās platformās (piemēram, «VKontakte», «Twitter», «Instagram»), visticamāk, situācija ir līdzīga. Tajā pašā laikā pirms desmit gadiem «Facebook» ieviesa «mantojuma kontaktpersonu», kas ļauj pārvaldīt mirušā kontu. Pagājušajā gadā Marks Zakerbergs podkāstā pie Leksa Frīdmena sprieda par virtuālajiem avatariem mirušajiem: «Tas var palīdzēt pārciest zaudējumu, atkal pārdzīvot atmiņas.»

Startapi, piemēram, «Replika» — kas radās no Evgenijas Kujdas personīgās traģēdijas pēc drauga zaudēšanas — vai Džastina Harisona «You, Only Virtual» (YOV), kas parādījās saistībā ar viņa mātes slimību, jau piedāvā lietotājiem abonementu uz tuvinieku digitālajām kopijām. «Microsoft» 2021. gadā patentēja botu, kas imitē mirušā balsi. Pat startaps «2wai» sola digitalizēt radinieku, izmantojot biometriskos datus, lai nodrošinātu mūžīgas sarunas.

Taču šeit parādās ēnas. Birmingemas universitātes tiesību profesore, digitālo tiesību un pēcdzīves privātuma eksperte Edina Harbindža tajā saskata ne tikai ētiku, bet arī komerciju: «Vairāk iesaistes — vairāk datu mākslīgajam intelektam. Tā ir biznesa puse.»

Lai saprastu: 2025. gadā «Meta» guva rekordlielus ieņēmumus 201 miljarda ASV dolāru apmērā, no kuriem 196 miljardi nāca no reklāmas — 97,6 % no kopējiem ieņēmumiem. Tas ir 22 % pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, ko veicināja mākslīgā intelekta rīki. Šajā kontekstā, uzturot kontu aktivitāti, «Meta» nodrošina nepārtrauktu iesaistes plūsmu. Vairāk aktivitāšu — vairāk datu modeļu apmācībai, kas savukārt precīzāk mērķē reklāmu, noslēdzot peļņas loku.

Pēc 2025. gada trešā ceturkšņa «Meta» plānoja iztērēt 72 miljardus ASV dolāru kapitālajos izdevumos, kas saistīti ar mākslīgo intelektu, bet 2026. gadā — no 115 līdz 135 miljardiem, galvenokārt mākslīgā intelekta infrastruktūrai. Viss tas, lai dominētu «personīgajā superintelektā», kā sacīja pats Marks Zakerbergs, kur mūžīgie konti ģenerē nebeidzamu saturu, barojot algoritmus.

Sociologs no Virdžīnijas Universitātes Džozefs Deiviss brīdina: «Bēdas prasa zaudējuma pieņemšanu. Lai mirušie paliek miruši — ideja par viņu “atgriešanos” sajauc visas kārtis.» Sociālajos tīklos pat rietumu kopiena šo koncepciju nosaukusi par «dēmonisku» un «necilvēcīgu».

«Viena no visriebīgākajām idejām, kādas vien var iedomāties,» to citē "Daily Mail" lietotājs. Kopumā lietotāji nesaprot, kur ir robeža starp mierinājumu un maldināšanu. Vai vispār drīkst rakņāties mirušā personiskajos datos bez viņa piekrišanas dzīves laikā? Šis pēdējais jautājums, visticamāk, kļūs par izšķirošo, lai saprastu XXI gadsimta cilvēka attieksmi pret nāvi.