Zinātnieki atklāj arvien jaunus Ziemeļamerikas Lielo ezeru noslēpumus 0 108

Lielie ezeri ir viena no raksturīgākajām un nozīmīgākajām Ziemeļamerikas dabas īpatnībām. Kopā tie satur aptuveni 20 % no visiem planētas virsmas saldūdens krājumiem un aizņem vairāk nekā 243 000 kvadrātkilometru. Lai gan tos bieži uzskata par vienotu sistēmu, katram no šiem ezeriem ir pilnīgi atšķirīgs zemūdens reljefs.

Augstāk redzamā infografika parāda katra no Lielajiem ezeriem maksimālo dziļumu, skaidri uzsverot ievērojamos kontrastus, ko veidojuši ledāji, ģeoloģiskie procesi un laika ritums.

Vizualizācijas dati nodrošināti «WorldAtlas» un balstīti uz NOAA mērījumiem, kā arī «Natural Earth» ģeogrāfiskajiem datiem. Līderis pēc dziļuma ir Augšezers. Ar maksimālo dziļumu 406 metri tas nav tikai dziļākais no Lielajiem ezeriem, bet arī dziļākais saldūdens ezers ASV. Tā milzīgais tilpums ir tāds, ka tajā ir vairāk ūdens nekā visos pārējos četros Lielajos ezeros kopā.

Kāpēc dziļumam ir nozīme? Tas spēlē galveno lomu ūdens temperatūras veidošanā, tā cirkulācijā, ekosistēmās un pat kuģošanas maršrutos. Dziļāki ezeri parasti sasilst lēnāk un uztur īpašas ūdens dzīvības formas salīdzinājumā ar seklajiem ezeriem.

Mičigana ezers ieņem otro vietu pēc dziļuma — 281 metrs. Atšķirībā no pārējiem tas atrodas pilnībā Amerikas Savienoto Valstu teritorijā. Tā dziļumi nodrošina intensīvus komerciālos kuģošanas ceļus un daudzveidīgu ūdens ekosistēmu.

Ontārio ezers tam seko ar maksimālo dziļumu 244 metriem, neskatoties uz to, ka pēc virsmas platības tas ir mazākais no Lielajiem ezeriem. Hūrona ezers, kura maksimālais dziļums ir 229 metri, uz šī fona šķiet seklāks, tomēr, pateicoties savai platībai, arī tas satur milzīgus ūdens apjomus.

Ēri ezers izceļas kā visseklākais no Lielajiem ezeriem: tā visdziļākajā punktā tas sasniedz tikai 64 metrus. Neliels dziļums ļauj tam vasarā ātri uzsilt un salīdzinoši viegli aizsalt ziemā.