Cilvēce nejauši radījusi barjeru ap Zemi: kas zināms 0 127

Ir zināms, ka cilvēce spēj izraisīt pārmaiņas uz mūsu planētas, pat nejauši, kas var novest gan pie labām, gan ne tik labām sekām. Izrādās, cilvēki spēj pārvietot milzīgas radiācijas joslas ap mūsu planētu un pārvērst tās par barjeru, pat nenojaušot to, raksta «IFLScience».

Zemes magnētiskais lauks darbojas kā vairogs pret bīstamajiem kosmiskajiem stariem un spēcīgajiem Saules vējiem, kas sastāv no lādētām daļiņām. Šīs daļiņas var sasniegt mūsu planētu, pēc tam tās tiek virzītas uz poliem pa magnētiskā lauka līnijām. Ielidojot atmosfērā, šīs daļiņas izraisa magnētiskās vētras un arī polārblāzmas. Magnētiskais lauks arī notver šo daļiņu mākoņus radiācijas joslās ap Zemi.

Šīs radiācijas joslas pazīstamas arī kā Van Allena joslas, un tās tika atklātas 1950. gados. Radiācijas joslu forma mainās atkarībā no Saules un Zemes mijiedarbības, taču tās bieži attēlo kā divus ovālus. Ir neliela stabila josla 1 000–6 000 kilometru augstumā virs Zemes virsmas un lielāka, mazāk stabila josla 13 000–60 000 kilometru augstumā.

NASA misija «Van Allen Probes», kas sastāvēja no diviem kosmiskajiem aparātiem, no 2012. līdz 2019. gadam pētīja Zemes radiācijas joslas ar neticamu detalizāciju. Viens no atklājumiem bija, ka atkarībā no daļiņu enerģijas radiācijas joslas izskatās pavisam citādāk, tāpēc attēlojums kā ovāls labākajā gadījumā ir nepilnīgs. Vēl viens interesants atklājums bija, ka cilvēki iejaucās joslu darbībā, to paši neapzinoties.

Varētu domāt, ka šīs joslas ietekmē satelīti, jo tie atrodas kosmosā. Taču uz radiācijas joslām faktiski ietekmi atstāj radioviļņi ļoti zemu frekvenču diapazonā, ko izmanto radiokomunikācijās. Šie radioviļņi var ietekmēt lādēto daļiņu kustību un stāvokli kosmosā.

Kā liecina pētījumi, noteiktos apstākļos radiokomunikāciju signāli ļoti zemu frekvenču diapazonā var ietekmēt Zemes apkārtējās augsti enerģētiskās radiācijas vides īpašības.

Tātad šie radioviļņi rada ap Zemi burbuli, kas atgrūž lādētās daļiņas, un tā izplešanās gandrīz precīzi atbilst mūsu planētas iekšējās radiācijas joslas robežai. Iekšējā Zemes radiācijas josla, šķiet, ir pārvietojusies tālāk salīdzinājumā ar 1960. gadu sākuma mērījumiem. Tas nozīmē, ka ļoti zemu frekvenču radioviļņi varēja atstumt radiācijas joslu uz āru, veidojot šo barjeru.

Barjera ap Zemi patiesībā nav spēka lauks, taču tā var atstarot daļu kosmiskā starojuma, kas sasniedz mūsu planētu.

Фокус