Urāns nav tik dīvains, kā tika uzskatīts: 39 gadus ilgā «Voyager-2» mīkla ir atrisināta 0 66

Zinātnieki norāda, ka Urāns nav tik neparasts, kā sākotnēji varēja šķist no “Voyager-2” datiem. NASA zonde septīto Saules sistēmas planētu vienkārši novēroja brīdī, kad tā atradās īpaši spēcīga Saules vēja ietekmē. Pētījuma autori, kuru darbs publicēts žurnālā Geophysical Research Letters, piedāvā jaunu skaidrojumu 39 gadus ilgajai Urāna mīklai, raksta IFLScience.

“Voyager-2” joprojām ir vienīgais kosmiskais aparāts, kam izdevies nofotografēt Urānu no tuva attāluma — tas notika 1986. gada janvārī. Tajā laikā zonde pirmo reizi izmērīja arī planētas magnētisko sfēru — aizsargzonu, kuras formu un īpašības nosaka Urāna magnētiskais lauks un kas pasargā planētu no Saules vēja plazmas.

Aparāts atklāja elektroniskās radiācijas joslas (līdzīgas kā uz Zemes), taču to enerģijas līmenis bija neparasti augsts — tikai nedaudz zemāks par intensīvākajām radiācijas joslām Jupitera sistēmā. Tajā pašā laikā nebija skaidra vietējā enerģijas avota, kas varētu izskaidrot šādas anomālijas. Zinātnieki secināja, ka paaugstināto radiācijas līmeni varēja izraisīt neparasti spēcīgs Saules vēja uzplūdums. Citiem vārdiem — “Voyager-2” Urānu novēroja nepiemērotā dienā.

Arī Zeme aktīva Saules cikla laikā regulāri izjūt spēcīgu plazmas izplūžu un Saules vētru ietekmi, kas būtiski ietekmē mūsu planētas magnētiskā lauka stabilitāti. Zinātnieki uzskata, ka līdzīga situācija varēja notikt arī uz Urāna.

Pētnieki pieļauj, ka Urāna magnētiskā sfēra novērojuma brīdī bija spēcīgi deformēta, jo Saules vējš saplūda ar augstas ātruma plazmas izplūdēm. Tas, visticamāk, izraisīja augstas enerģijas daļiņu uzkrāšanos radiācijas joslās.

Līdzīgu situāciju zinātnieki novēroja 2019. gadā, kad Zemes radiācijas joslas piedzīvoja ievērojamu enerģijas pieaugumu spēcīgu Saules vētru laikā. Līdzība starp šo notikumu un “Voyager-2” fiksētajām anomālijām Urāna sistēmā izrādījās pārsteidzoša.

Saskaņā ar pētījuma autoriem tas varētu nozīmēt, ka Urāna gadījumā darbojies līdzīgs mehānisms, kas izskaidro negaidīto enerģijas līmeni radiācijas joslās.

Zinātnieki uzskata, ka nozīmīga loma varētu būt tā sauktajiem harmoniskajiem viļņiem — plazmas viļņiem, kurus regulāri novēro Zemes tuvumā un kuri ietekmē mūsu planētas radiācijas joslu veidošanos. Agrāk tika uzskatīts, ka šie viļņi izkliedē elektronus, kas pēc tam zaudēti planētas atmosfērā. Taču jaunākie dati liecina, ka noteiktos apstākļos harmoniskie viļņi var paātrināt elektronus un piešķirt tiem papildu enerģiju.