Kas ir «Salomona nams» – noslēpumaina britu zinātnieku biedrība 0 69

1660. gada 28. novembrī divpadsmit Londonas džentlmeņu-natūrfilozofu, kuru vadīja Roberts Boils, izveidoja zinātnisko biedrību. Pēc diviem gadiem biedrības legalizācijas rīkojumu parakstīja karalis Kārlis II Stjuarts. No šī brīža slēgtais rozikruciešu klubs Oksfordā, pazīstams kā Grešema koledža (Neredzamā koledža), kļūst par redzamu koledžu, iegūstot statusu „fizikālo un matemātisko eksperimentālo mācību atbalsta centrs”.

Patiesībā runa ir par jaunas „Zinātņu akadēmijas” izveidi

Kas ir, vispār, Zinātņu akadēmija un kāpēc tā ir nepieciešama? Tās galvenā funkcija ir zināšanu legalizācija, proti, paziņojums, ka vienas zināšanas ir patiesas, bet citas – nepatiesas. Patiesībā tā ir globāla KTK (tehniskās kontroles nodaļa), kas piešķir kvalitātes zīmi vienām zinātniskajām atklāšanām un noraksta citas.

Biedrība veic aptuveni tās pašas funkcijas, kādas pilda Centrālā banka (Anglijas banka), kas apmēram tajā pašā laikā ieguva monopoltiesības uz nacionālās valūtas emisiju. Tikai šajā gadījumā runa ir nevis par zelta monētām, bet par zināšanām. Kas tieši tiks ierakstīts jaunā pasaules pilsoņu „tabula rasa”? To arī apgalvo biedrība.

Starp citu, nav nejaušība, ka Karaliskā biedrība vadītājs Īzaks Ņūtons tika iecelts par tās kuratoriem arī par karaliskā monētu kalšanas pārvaldnieku. Pēdējā jomā Ņūtons veica darbu, kas nebija mazāk svarīgs par jaunas zinātnes izveidi.

Pirmkārt, pirmo reizi pasaulē Ņūtons izveidoja uzticamu pusfiksētu valūtu. Proti, monētu, no vienas puses, atvieglotu (ar nominālvērtību, kas ir augstāka nekā reālais zelta saturs tajā), bet no otras puses – labi aizsargātu pret viltošanu. Tādējādi viņš deva jaunajai banku sistēmai Lielbritānijā (kas tika veidota vienlaikus ar jauno zinātni) nepieciešamo asinsriti.

Jaunā monēta, kuru pārkalpoja Ņūtons, bija piesaistīta Anglijas bankas obligācijām. Tieši šie devalvēti naudas līdzekļi, kas nodrošināja nenovērtējamu (burtiskā nozīmē) „vērtspapīru”, ļāva izveidot monetāro sistēmu (pilnīgi krāpniecisku pēc būtības), kas radīja Britu impēriju, kādu mēs to pazīstam.

Aptuveni tādu pašu apvērsumu Ņūtons veica zinātnē. Pirmkārt, viņš savā īpašumā ieviesa stingru disciplīnu. Izsēdējis Boilu prezidenta amatā, viņš pēc tam viens pēc otra iznīcināja visus „opportunistus”, kuri varēja apdraudēt viņa diktatorisko varu: astronomu Džonu Flemstīdu, Leibnicu, Huku.

Jāatzīmē, ka Anglijas banka, lai arī tika dēvēta par karalisko, vienmēr bija privāta iestāde, kas atradās lielāko banku ģimeņu rokās tajā laikā. Tāpat privāta iestāde bija arī „Neredzamā (kopš 1660. gada jau daļēji redzamā) koledža”. Redzama, protams, tikai daļēji. Jo dabas un saknes kopienas slēpās dziļumos, kuros arī šodien nav pieņemts skatīties pārāk uzmanīgi.

Bet kaut ko teikt tomēr var. Grešema koledžas sākumi aizved pie Frensisa Bēkona un viņa „Jaunā Organona”. Bēkons ir vispārējā centrālā figūra Jaunajos laikos. Tieši viņš ielika pamatus jaunai zinātnei, dedzīgi kritizējot Aristoteļa loģiku, pretstatot tai empīrisko pieredzi. Un „Neredzamās koledžas” jēga bija galvenokārt Bēkona revolūcijas ideoloģijas īstenošana.

Aristoteļa loģika iet no pieņēmumiem uz secinājumiem un balstās uz pieņēmumiem kā neapstrīdāmām patiesībām. Bēkons kategoriski noraida gan pieņēmumus, gan patiesības, nosaucot Aristoteli par tukšu racionālistu. (Racionālisms – tas ir pārmērīgs stingrums morālo principu un vispār uzvedības ievērošanā. „Jaunais Organons” nosaukts tādēļ, lai tieši pretstatītu Aristoteļa „Organonam”).

Bēkons vispār noliedz jebkuru „Dievu zinātnē”, Dievu visos nozīmēs, līdz pat pašam galvenajam. Precīzāk – un sākot ar galveno. Bēkona zinātne var pastāvēt tikai pasaulē, kur Dieva (Patiesības) nav. Un tieši šajā ir tās vērtība. Tieši tas tiek novērtēts (un vēl svarīgāk – dāsni finansēts) jaunajā pasaulē.

Ir skaidrs, ka pasaulē, kur Dieva nav, kur tiek noraidīta jebkura filozofija, kas pretendē uz patiesību, par dievu kļūst pati zinātne. Turklāt zinātne ir mūžīgi mainīga, atstājot aiz sevis jebkuru jauno patiesību, kas tūlīt kļūst novecojusi.

Tas ir tas pats „Doktrīna par fundamentālo mainīgumu”, kuru kalvinistiskie teologi liks par pamatu sociālajam būvniecības modelim Jaunajos laikos. Rīt vietā karali jums tiks piedāvāta republika, demokrātija, kapitālisms, sociālisms, visbeidzot, transhumānisms…

To pašu ievieš Bēkons cilvēka apziņas pasaulē. Pirmajā izdevumā „Jaunā Organona” redzam kuģi, kas aizpeld aiz aizliegtajiem Herkulesa stabiem – simbols vecā pasaules atstāšanai. Vecā kristīgā pasaule tiek atcelta, radām visu jauno, peldam neizpētītās tālēs.

Karaliskās biedrības devīze „Nullius in verba” (Neticēt uz vārda) šajā ziņā ir ne mazāk izteiksmīga: mēs vairs neticam nekādu autoritāšu, un pirmkārt – pagātnes autoritātēm (autoritatīvi, kas dāsni finansē mūs – tas ir pavisam cits jautājums).

Tātad pirmā jauna zinātniskā sabiedrība kļūst vecās (baznīcas) pasaules attiecību noraidīšana un jaunas (zinātniskas) pasaules izveide, kas balstās uz „eksperimentu”.

Vārds „eksperiments” izklausās it kā labi. Patiesībā jebkuru teoriju vajadzētu pārbaudīt praksē. Un, ja pēdējā apstiprina teoriju, tad tas ir lieliski. Tomēr praksē viss izrādās ne tik vienkārši. Galu galā arī eksperiments pieprasa noteiktus predikātus.

Zinātnieks, kurš eksperimentētu ar visu pēc kārtas, izskatītos kā idiots. Ilgu laiku Karaliskā biedrība galvenokārt bija tāda tieši traku pulciņš, kas eksperimentēja ar visu pēc kārtas.

Visbeidzot, pārāk daudz atkarīgs no paša eksperimenta. Un pati „objektīvās pasaules” objektivitāte izskatās, kopumā ņemot, apšaubāma.

Ko arī pierādīja XX gadsimtā kvantu fizika, paziņojot, ka ārpus novērotāja eksperiments ir niecīgs, un ka eksperiments ar eksperimentu veidotāju veido zināmā mērā vienotu veselumu.

Bet ja tā, tad kur ir objektivitāte?

Patiesībā XX gadsimts parādīja, ka visi „eksperimentālie” zinātnes pamati ir fikcija. Un ar šo zināšanu visa „mūsdienu zinātnes” ēka sāka sabrukt ellē: no klasiskās zinātnes uz neklasisko, postneklasisko… Un viss tas katru dienu kļūst arvien tuvāk maģijai un okultismam, no kura „neredzamā koledža”, patiesībā, arī sākās.

Pirmie Grešema koledžas džentlmeņi veidoja savu kopienu, orientējoties uz Frensisa Bēkona „Jauno Atlantīdu” – grāmatu, kurā lasītāja priekšā parādās ideāls nākotnes iekārtojums.

Šo ideālo nākotni vada „Salomona nams” – noslēpumaina zinātnieku biedrība, vai drīzāk, burvju, maģijas un burvju meistaru, kuri galvenokārt nodarbojas ar to, ka māna Bensalemas salas iedzīvotājus – utopijas darbības vietu. Starp „jaunajiem zinātniekiem”, kas valda salā, ir „gaismas tirgotāji”, „nolaupītāji”, „noslēpumu mednieki”, „kompilatori”, „izskaidrotāji” utt., nesēji gan atklātām, gan slēgtām zināšanām (kuras var nodot tikai šauram iesvētīto lokam).

Patiesā Salomona nama mērķis ir „Pamatu stāvoklis” vai „Lielā restaurācija” – jauna pasaules būvēšana uz jauniem principiem un pamatiem. Citiem vārdiem sakot, „Lielā restaurācija” pēc Bēkona ir pasaules atbrīvošana no kristīgās baznīcas un impērijas varas un tās nodošana „Salomona namam” jauniem valdniekiem.