Ganga upe Dienvidāzijā nav tikai ūdens avots – tā tiek uzskatīta par svētu, par attīrīšanas un svētības simbolu, kā arī nodrošina ūdeni 600 miljoniem cilvēku. Tomēr jauns pētījums brīdina par tās strauju izžūšanu, raksta IFLScience.
Indijas Tehnoloģiju institūta Gandhinagarā un Arizonas Universitātes pētnieki secinājuši, ka pēdējo trīs desmitgadu laikā upes plūsma ievērojami samazinājusies. Vasarās atsevišķi upes posmi kļuvuši nepiemēroti kuģošanai, lauksaimnieki novēro apūdeņošanas kanālu izsīkumu, bet akas sabrūk.
Zinātnieki rekonstruēja Gangas plūsmu no 700. līdz 2012. gadam, izmantojot vēsturiskos ierakstus, fiziskos pierādījumus un datoru modeļus. Viņi atklāja, ka kritums kopš 1990. gadiem ir smagākais sausuma periods pēdējo 1300 gadu laikā – par 76 % spēcīgāks nekā 16. gadsimta sausums.
Pētnieki norāda, ka šīs izmaiņas nevar skaidrot tikai ar dabiskajiem cikliem – tās saistītas ar cilvēka darbību.
Ganga, kas stiepjas 2525 kilometrus no Himalajiem līdz Bengals līcim, Indijā un Bangladešā jau gadsimtiem spēlē centrālo lomu. Taču tās ūdeņi, agrāk tīri un bagātīgi, šobrīd cieš ne tikai no plūsmas samazināšanās, bet arī piesārņojuma. Katru dienu upē nonāk apmēram 5 miljardi litru neattīrītu vai daļēji attīrītu notekūdeņu, un baktēriju līmenis tajā ievērojami pārsniedz drošās normas.
Klimata pārmaiņas krīzi pastiprina. Himalaju ledāji, kas dēvēti par “Āzijas ūdens torņiem”, sākotnēji izdala vairāk ūdens kušanas laikā, taču to atkāpšanās galu galā samazina upes pieplūdi. Situāciju saasina arī gruntsūdeņu ieguve – kopš 1970. gadiem Ziemeļindijā ūdens horizonts sarucis vairāk nekā uz pusi.
Eksperti brīdina: pat ar Indijas, Bangladešas un Nepālas kopīgu sadarbību dambju un ūdens resursu pārvaldībā globālo klimata pārmaiņu sekas pilnībā kompensēt nebūs iespējams.
