Diego Maradona: lielais uz mūžīgiem laikiem 0 43

Pazīstamajam sporta žurnālistam Igoram Rabineram 2010. gadā (10 gadus pirms Maradonas nāves) bija laime intervēt lielā Argentīnieša autobiogrāfijas līdzautoru Danielu Arkučči Armando.

Pirms jums ir daži fragmenti.

«Tu palaidi garām bruņurupuci»

— Kāpēc Maradona izvēlējās tieši jūs kā līdzautoru?

— Mēs pazīstami jau ceturtdaļgadsimtu. Un kad Maradonai piedāvāja uzrakstīt autobiogrāfiju, viņš nolēma: nepieciešama žurnālista palīdzība, kurš lieliski pazīst viņa domāšanas veidu un ne reizi vien ir ar viņu runājis. Un es zinu, ko Maradona domā par to vai citu jautājumu. Lūk, viņš man uzticēja iespēju pārlikt šīs viņa domas uz papīra no sava vārda.

Strādājām Havanā, jo šajā brīdī Diego dzīvoja Kubā un atbrīvojās no veselības problēmām, kas visiem ir zināmas. Maradonai bija ļoti daudz ideju, un mana loma bija tās strukturēt un apvienot. Ar kādu citu pašu Diego, visticamāk, būtu nācies strādāt daudz vairāk.

Es no paša sākuma izvirzīju sev uzdevumu: jāpanāk, lai lasītājs, atverot grāmatu, nevis izlasītu, bet tieši dzirdētu Diego. Viņa balss, intonācijas. Tas, kā un ko viņš saka. Jo viņam ir sava vārdnīca, personīgā valoda. Rindas frāzes vispār, baidos, nav tulkojamas, tās var saprast tikai tie, kas pazīst Maradonu.

— Varat minēt piemēru?

— Burtiski viena no viņa mīļākajām izteiksmēm skan šādi: «Tu palaidi garām bruņurupuci». Bet pēc jēgas: «Tu palaidi garām savu iespēju». Tas ir, tev bija laba iespēja, pieņemsim, iekarot manu simpātiju, bet tu to neizmantoji — un tagad, draugs, atvaino, mums nav pa ceļam. Kad kāds žurnālists raksta par Maradonu muļķības — Diego, sastopot viņu, izmet šo frāzi...

Mēs tikāmies ar viņu visdažādākajās pasaules vietās. Mums ir īpašas attiecības, kuras es tomēr nevaru nosaukt par draudzību. Tas drīzāk ir savstarpējs cieņas izrādījums, profesionāls un personīgs. Es zinu, kad un ko no tā, ko man saka Maradona, var publicēt. Daudzu gadu pieredze precīzi norāda man, vai konkrētā replika mūsu sarunās ir privāta — vai domāta publikai.

— Cik ilgi jūs strādājāt pie grāmatas?

— Sešus mēnešus. Lai gan savā emuārā «Parunāsim par Maradonu» es uzrakstīju, ka strādāju pie tās vairāk nekā 20 gadus. Jo šajā grāmatā ir visa mana pieredze attiecībās ar Maradonu.

Zināt, kā es pirmo reizi ar viņu sazinājos? Tas bija Ziemassvētkos 1985. gadā. Es biju pavisam jauns 21 gadu vecs reportieris žurnālā El Grafico. Mans redaktors teica: «Man vajag materiālu par to, kā Maradona un viņa ģimene svin Ziemassvētkus. Tev jāsvin svētki ar viņu viņa mājās un pēc tam par to jāpastāsta. Un to vari izdarīt tikai tu, jo nopietni, pazīstami žurnālisti par šādu uzdevumu neņemsies». Jo, it kā, ar Diego ir grūti, pat neiespējami vienoties un vispār ar viņu ir sarežģīti strādāt.

Es gaidīju Maradonu Buenosairesas lidostā veselu dienu. Viņam bija jāierodas no Neapoles tieši Ziemassvētku priekšvakarā. Un es viņu negaidīju! Zvanīju pa telefonu, izskaidroju visu situāciju viņa draudzenei Klaudijai, kura vēlāk kļuva par viņa sievu. Teicu, ka esmu pavisam jauns žurnālists no mazpilsētas — un ierados galvaspilsētā tikai šī publikācijas dēļ. Klaudija teica: «Tagad, mirklīti» — un nodeva klausuli Diegam.

Viņš teica: «Nē, puika, tas nav iespējams! Kāpēc man jātērē savi svētki uz tevi?!» Es jau biju izmisumā — bet tad Maradona piebilda: «Rīt — cits stāsts. Atbrauc pie manis mājās — un es runāšu ar tevi tik ilgi, cik tu vēlēsies». Es atnācu uz El Grafico un nodevu viņiem Maradonas atbildi. Redaktors protestēja: «Nē, man vajag tieši Ziemassvētku nakti!» Bet šoreiz es jau nostājos pretī: «Maradona teica — rīt, tad es došos pie viņa rīt».

25. decembrī es ierados pie viņa plkst. 11 no rīta, bet aizbraucu no viņa pusnaktī. Domāju, Maradonai bija svarīgi, ka es izrādīju cieņu pret viņa privāto dzīvi un personīgo laiku, neuzstājot uz sākotnējo redakcijas uzdevumu. Tas kļuva un joprojām ir atslēga mūsu attiecībām.

— Pabeidzot spēlētāja karjeru, Maradona devās visos grēkos. Vai jūs tad uztraucaties ne tikai par viņa veselību, bet arī par dzīvību?

• O jā. Maradona — viņš taču ir Maradona ne tikai pateicoties tam, ko darīja futbola laukumā, bet arī visu šo stāstu, bēdu, problēmu — narkotiku un tā tālāk dēļ. Trīs reizes Maradona bija praktiski miris! Trīs reizes!

Šaušana uz reportieriem

— Kā sanāca, ka reiz Diego sāka šaut uz reportieriem no šaujamieroča?

— Toreiz Maradonai bija ļoti grūts periods. Tajā situācijā, protams, viņš nebija taisnībā — bet nepareizi bija arī žurnālisti. Viņi tiešām aplenca viņa māju, neļaujot viņam un ģimenei iziet. Un viņš neizturēja.

— Fidelis Kastro tiešām palīdzēja viņam izārstēties no narkomānijas?

— Jā. Es, starp citu, palīdzēju Maradonai uzrakstīt divus vēstules Fidelam. Un pēc tam, Kubā, redzēju viņus abus kopā. Maradonas apbrīna pret Kastro personību ir milzīga. Varbūt tas ir vienīgais cilvēks, par kuru Maradona kādreiz teica: «Es ļoti gribu viņu satikt». Daudzi pazīstami cilvēki vēlējās parunāt ar pašu Maradonu, bet nebija cita cilvēka, par kuru viņš lūdzās.

— Vai jūs šādi notikumi, piemēram, konflikts, kas reiz notika viņam ar pāvestu Jāni Pāvilu II, pārsteidz?

— Maradona var strīdēties ar ikvienu, ja viņam kaut kas nepatīk.

Nekad nebūs pelēks

— Kas, jūsuprāt, ir svarīgāk Maradonai — futbols vai ģimene?

— (Smejas.) Domāju, ģimene. Bet šeit — vienota ķēde. Lai normāli strādātu futbolā, viņam jābūt labi ar tuviniekiem. Un futbols viņam ir nepieciešams, lai dzīvotu.

— Ja nebūtu futbola, viņa jau nebūtu dzīvs?

— Jā. Viņš nevar dzīvot bez futbola. Godīgi sakot, es domāju, ka Maradonai nav ļoti labi kļūt par izlases galveno treneri. Jo tas ir milzīgs risks viņa tēlam. Bet pēc tam pārliecinājos, ka Maradonai futbols ir dzīve, spēle viņam ir nepieciešama kā zivij — ūdens.

— Kad jūs pēdējo reizi redzējāt Diegu raudam?

— Argentīnā. Kad viņš saņem ziņas no meitām, viņa acis vienmēr piepildās ar asarām. Viņš ir ļoti sentimentāls un emocionāls cilvēks. Meitas rakstīja viņam: «Tētis, tu esi labākais! Mums tu esi treneris numur viens!» Džanīna, protams, dzīvo Madridē ar Kunu Aguero. Bet Dalma — Argentīnā.

— Viens no viņa mīļākajiem izteicieniem, ko Diego lietoja Emir Kusturicas filmā par viņu: «Es varu būt balts vai melns, bet pelēks nekad nebūšu».

— Jā, viņš bieži tā saka. Un šis izteiciens izskaidro visu Maradonas dzīvi. Un filma ir ļoti laba, tajā Maradona ir tāds, kāds viņš ir.

— 2010. gada Pasaules kausā viņš sāka negaidīti vilkt pelēku uzvalku ar kaklasaiti, kas nav pārāk saskaņā ar Maradonas izsistā tēlu.

— Tas bija viņa meitu ieteikums. Viņas teica: «Tētis, mums patīk, kad tu staigā ar kaklasaiti». Maradona vispirms tikai norakstīja: «Nē-nē!» Un pēkšņi pirmajā spēlē izgāja uzvalkā ar kaklasaiti. Tas bija pilnīgs pārsteigums ne tikai Dalmai un Džanīnai, bet arī komandai! Kamēr spēlētāji devās uz iesildīšanos, Maradona izmantoja pāris brīvu minūšu tukšajā ģērbtuvē, lai pārģērbtos. Visi bija pārsteigti, bet viņš to izdarīja meitām.

— Kā jūs iedomājaties Maradonas nākotni?

• Runāt par Maradonas nākotni ir neiespējami. Kā var spriest par to, kas ar viņu notiks pēc gada, ja nav zināms, kas ar viņu notiks pēc desmit minūtēm?...