Okupācijas muzejs rosina veidot valsts atbalstītu izpētes komisiju.
Latvijas Republikas Saeima ceturtdien, 19. martā, pieņēma deklarāciju, kas nosoda Padomju Savienības totalitārā režīma laikā Latvijā pielietotās represīvās psihiatrijas metodes, un likumu „Par individuālā taisnīguma nodrošināšanu Aleksandram Rīgam”, apliecinot valsts apņemšanos nodrošināt konkrētās personas reabilitāciju un taisnīgumu.
Saeimas deklarācijā uzsvērts, ka no 1940. gada 17. jūnija līdz 1991. gada 21. augustam okupācijas režīms īstenoja sistemātiskas represijas pret Latvijas iedzīvotājiem, īpaši pret tiem, kuri iestājās par valsts neatkarības atjaunošanu un pretojās režīmam. Cilvēka pamattiesību ierobežošanai tika izmantota arī psihiatrija - personām tika nepamatoti noteiktas diagnozes un tās tika piespiedu kārtā ievietotas psihiatriskajās ārstniecības iestādēs politisku motīvu dēļ.
Saeima norāda, ka šāda prakse Latvijā bija daļa no plašākas represīvās psihiatrijas sistēmas visā Padomju Savienībā, kur politiskie oponenti, disidenti un cilvēktiesību aizstāvji tika pakļauti piespiedu “ārstēšanai”. Starptautiskās profesionālās organizācijas, tostarp Pasaules psihiatru asociācija, ir atzinušas, ka Padomju Savienībā izmantotie diagnostikas kritēriji būtiski atšķīrās no starptautiskajiem standartiem un tika izmantoti politisku represiju īstenošanai.
Atzīstot nepieciešamību atjaunot vēsturisko taisnīgumu un novērst represēto personu nelabvēlīgās tiesiskās sekas, Saeima:
-
nosoda okupācijas režīma īstenotās represijas, tostarp nepamatotu psihiatrisko diagnožu noteikšanu un personu piespiedu ievietošanu ārstniecības iestādēs politisku motīvu dēļ;
-
atzīst šīs darbības par noziegumiem un nosoda visas personas, kas piedalījās to īstenošanā;
-
atzīst, ka personas, kuras minētajā laikposmā politisku iemeslu dēļ tika ievietotas psihiatriskajās ārstniecības iestādēs, ir okupācijas režīma represiju upuri ar tiesībām uz reabilitāciju un taisnīgumu;
-
aicina Latvijas vēsturiskās atmiņas institūcijas sadarbībā ar profesionālo psihiatru kopienu veikt padziļinātu izpēti par represīvās psihiatrijas izmantošanu un informēt sabiedrību par tās rezultātiem.
Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība norāda: “Muzejs ir bijis šīs iniciatīvas virzītājs un aktīvi piedalījies deklarācijas izstrādē. Uzskatām, ka deklarācijā ietvertais aicinājums atmiņas institūcijām uzņemties represīvās psihiatrijas noziegumu izpēti nav praktiski īstenojams bez būtiska papildu finansējuma un institucionāla atbalsta. Būtu nepieciešams īpašs valsts deleģējums, piemēram, speciāli izveidota komisija ar atbilstošiem resursiem un pilnvarām.”
