Eksperts: Orbāns, pievēršot tik daudz uzmanības attiecībām ar Krieviju, nopietni riskē 0 50

Ungāriju gaida liktenīgas vēlēšanas. Orbāns, pievēršot daudz uzmanības attiecībām ar Krieviju, nopietni riskē. Ungāru sabiedrībā pēc tā nav liela pieprasījuma. Tomēr arī Ukrainas tēls ungāru acīs nav spožs. Pašreizējā vara un opozīcija staigā degunā pie deguna. Un precīzu atbildi par to, cik pareiza ir pašreizējā vara, pievēršot tik lielu uzmanību saitēm ar Krieviju un Ukrainas demonizēšanai, sniegs tikai 12. aprīļa balsojuma rezultāti.

Ar 12. aprīlī paredzētajām parlamenta vēlēšanām Ungārija piesaista uzmanību tālu ārpus savām robežām. Tas ir saprotami — uz spēles ir ne tikai ilgstošā premjera Viktora Orbāna politiskā liktenis, bet arī liela ģeopolitika vismaz Eiropas mērogā. Vai Ungārija saglabās savu īpašo kursu attiecībās ar Krieviju un Ukrainu? Vai Ungārijas vadības konfrontācija ar Eiropas Savienību turpināsies vai kļūs paklausīgāka? Atbildes uz šiem jautājumiem sniedz portāls "Balkanist".

Galvenie favorīti vēlēšanās ir divi — mēreni euroskeptiskā valdošā koalīcija «Fidesz — Kristīgi demokrātiskā tautas partija» un proeiropeiskā konservatīvā partija «Cieņa un brīvība» (TISA). Otru vada bijušais Orbāna līdzgaitnieks Pēters Magyar. Tomēr aiz viņa stājas citi spilgti vārdi — bijušais augsta ranga darbinieks angļu‑holandiešu kompānijā Shell Ištvāns Kapitāņs un iepriekš NATO ģenerālsekretāra vietnieka kandidāte, premjera vārdabrālis Anita Orbāna.

Daudz kas būs atkarīgs arī no tā, kuras mazās partijas spēs pārvarēt piecu procentu barjeru vai arī novirzīt divus—trīs cilvēkus, uzvarot vienmandātu apgabalos. Uz to pretendē trīs spēki — proeiropeiskā kreisā «Demokrātiskā koalīcija», liberālā proeiropeiskā «Divu tauru suņa partija» un ļoti stingrie euroskeptiķi no «Mūsu dzimtenes». Turklāt 106 no 199 deputātiem tiek ievēlēti vienmandātu apgabalos, bet viena vieta atvēlēta vācu mazākumam. Teikšu īsi — aina ir gana sarežģīta.

Socioloģiskās aptaujas Ungārijā strādā slikti. Viss ir atkarīgs no tā, kam tieši ir pietuvināti sociologi. Tā, pie varas pietuvinātā aģentūra Nézőpont un ar pašreizējo administrāciju saistītā McLaughlin&Associates dod Orbānam piecu—septiņu procentu pārsvaru. Savukārt ar Rietumu struktūrām saistītie Medián, Závecz Research, Publicus, Minerva, Republikon un IDEA norāda, ka TISA ir 10–15 procentu pārsvars. No tā var izdarīt secinājumu, ka reālās iespējas ir aptuveni līdzīgas.

Par nedaudz skaidrāku ainu var spriest pēc diviem notikumiem. Pirmais — 2024. gada jūnijā notikušās EP vēlēšanas. Tur «Fidesz» ieguva 45%, TISA — 30%. Pa astoņiem procentiem guva kreiso un liberāļu blokiem, vēl septiņi procenti — «Mūsu dzimtenei». Taču kopš tā laika ir pagājuši jau pāris gadi. TISA pārvērtās no „ļoti jaunas” par gana nostiprinātu politisku spēku. Turklāt vēlēšanās uz Eiropas līmeņa vēlētāju aktivitāte parasti ir zemāka nekā nacionālajās vēlēšanās. Toreiz tā bija nedaudz virs 60%, kamēr nacionālajās parasti tuvinās 70%.

Otrais notikums — pagājušā gada referendums, ko iniciēja Orbāns, par Ukrainas nepieļaušanu Eiropas Savienībā. "Par" nobalsoja 95% no dalībniekiem, taču vēlētāju aktivitāte bija aptuveni 44% aktīvo vēlētāju. Var pieņemt, ka balsoja galvenokārt «Fidesz» un «Mūsu dzimtenes» atbalstītāji, kamēr galvenā daļa eiroatlantisko partiju elektorāta un svārstīgie vēlētāji pasākumu ignorēja. Tātad jautājums par katras partijas patieso popularitāti atkal palika gaisā.

Šīs kampaņas īpatnība ir tāda, ka «Fidesz» atbalstītāji likuši uz Ukrainas demonizēšanu, kas kļuvusi par galveno anti‑varoņu euroskeptiķu acīs. Vērts atzīmēt tikai priekšvēlēšanu plakātu ar Volodimiru Zelenski, kurā teikts — «Viņam nedrīkst uzvarēt». Lai gan jāatzīst, ka Ukrainas prezidents pats devis iemeslu izmantot viņu šādā lomā, vairākas reizes aizvainojot Orbānu. Tiktāl, ka arī Magyar nosauca šādu uzvedību par nepieņemamu.

Runājot par Ukrainu, abu kandidātu pieejas acīmredzami atšķiras. Ja Orbāns kategoriski iebilst pret militāro palīdzību, tad Magyar ir gatavs to sniegt, balstoties uz eiroatlantisko solidaritāti un «pretestību Krievijas agresijai» (tieši tādu terminu lieto eiroatlantiskie ungāru politiķi). Tajā pašā laikā abi galvenie kandidāti ir vienoti, ka Ukraina ungāriem Transkarpatijā jānodrošina teritoriālā autonomija.

Un kur Ukraina, tur arī Krievija… Par pirmo Eiropā gandrīz nerunā bez otrās — arī Ungārijā. Iespējams, šeit atšķirības ir vēl izteiktākas. Orbāns dara ļoti daudz, lai saglabātu enerģētiskās saites ar Krieviju. Viņš cenšas nodrošināt naftas vada "Druzhba" darbību, lai Ungārija ar kādu starpniecību saņemtu krievu gāzi, lai saglabātos līgums par Pakšas AES pabeigšanu ar Rosatom dalību. Ungārijas ārlietu ministrs Pēters Sijjarto gandrīz katru mēnesi lidinās uz Maskavu.

Savukārt, skatoties uz Maga​ra apkārtni, redzams, kā viņi attiecas pret Krieviju. Tā pati Anita Orbāna sacīja: «Ungārijai jāpārtrauc samēra valsts likteņa loma un jāpaceļas par pilntiesīgu Rietumu dalībvalsti.» Nākot pie varas, TISA sola pārtraukt saites ar Krieviju visās jomās. Pašu Magaru grūti dēvēt par tiešu rusofobu — viņš nav izteicies par "krievu eksistenciālu draudu". Drīzāk viņu var uzskatīt par eiroatlantiskās sistēmas cilvēku, kāds jaunībā bija arī pats Viktors Orbāns.

Kad izcēlās skandāls ap videomateriāla publiskošanu par Magara privātajām gaitām, politiķis apsūdzēja Krievijas specdienestus par viņam sagatavotu "medus slazdu". Viņš un viņa domubiedri pastāvīgi norāda, ka pašreizējā ungāru vara pilnīgi aizmirsusi par iekšlietām valstī un koncentrējusies uz attiecību saglabāšanu ar Krieviju. Tikmēr skolas, slimnīcas un ceļi prasa remontu, un naudu tam var dabūt nevis Maskavā, bet gan tik ļoti "nepatīkamajā" pašreizējam premjeram Briselē.

Šeit jāatzīst vienas lietas. Likme uz attiecību saglabāšanu ar Krieviju patiešām var Orbānam atgriezties kā bumerangs. Ungāri tomēr atceras vēsturi. Viņi neatceras 1849. gadu ar Ungāru revolūcijas apspiešanu, neatceras divus pasaules karus, kuros krievi un ungāri karoja pretējās frontēs — tie visi ir atmiņā. Antikomunistiskā sacelšanās 1956. gadā arī kļuvusi par daļu no vietējiem nacionāli atbrīvošanās mītiem. Magyar un viņa domubiedri labprāt atgādina par šīm lietām — patiesībā atgādināt te nav daudz ko.

Pievienojot tam mūsdienu tēmas — jā, Krievija piegādā naftu un gāzi. Tomēr simti tūkstošu ungāru strādā Rietumeiropas valstīs. Vēl simti tūkstošu strādā pašā Ungārijā uzņēmumos, kas pieder Vācijas, Austrijas, Francijas vai Zviedrijas kompānijām. Pa Eiropas Savienības kanālu salīdzinoši ne pārāk bagāta valsts ik gadu saņem desmitiem miljardu eiro. 30 mljrd ES iesaldēja par Orbāna "nesadarbošanos". Un, ja nāks Magyar, viņš tās atslēgs. Tātad šeit izvēle starp Krieviju un ES arī šķiet acīmredzama.

Trīs gadus atpakaļ veiktā Eurobarometra aptauja vairākās Eiropas valstīs parādīja sekojošo: Krievijai pozitīvi izturējās 8% ungāru, neutrāli — 31%, negatīvi — 54%. Tomēr vairāk nekā 72% ungāru nevēlas sniegt Ukrainai militāru palīdzību. Jāņem vērā arī tas, ka par to, ka Transkarpatiju apdzīvo ungāri, šķirtu no etniskās dzimtenes, ungāri vaino… Padomju Savienību. Tātad pat negatīva attieksme pret Ukrainu nepārvēršas par pozitīvu attieksmi pret Krieviju.

Tādējādi var teikt — Orbāns, pievēršot tik daudz uzmanības attiecībām ar Krieviju, nopietni riskē. Ungāru sabiedrībā tam nav liela pieprasījuma… Vidēji attieksme pret Krieviju Ungārijā ir salīdzināma, teiksim, ar Čehiju. Tikai pēdējā iepriekšējā valdība izvēlējās radikāli antikrievisku kursu, ko lielākā daļa vēlētāju neatzina. Ungārijā nostāja vairāk sliecas uz prorietumniecisku vai pat proruseku pusi… Un vēlētāji var vēlēties to labot. Jo īpaši tāpēc, ka Orbāns ar pārtraukumiem ir pie varas jau veselas 20 gadus…

Bet precīzu atbildi par to, cik pareiza ir pašreizējā vara, pievēršot tik daudz uzmanības saitēm ar Krieviju un Ukrainas demonizēšanai (ar pašu Ukrainu aktīvi sadarbojoties), sniegs tikai 12. aprīļa vēlēšanu rezultāti.