Ebrejus divreiz mēģināja pārvietot uz Āfriku, un daži tur ieradās paši 0 85

Idejas par ebreju masveida pārvietošanu ieņēma īpašu vietu politiskajās diskusijās XIX gadsimta beigās: ebreju valsts izveide bija viens no galvenajiem jautājumiem ne tikai cionistu kustībai, bet arī antisemītiem, kā arī Eiropas valdībām, kas centās izmantot šo situāciju savās interesēs.

Vietu, kur varētu tikt izveidota ebreju valsts, bez vēsturiskajām teritorijām ir visai daudz — no Jaungvinejas līdz Teksasai, tomēr vieni no visvairāk izstrādātajiem pārvietošanas plāniem attiecas tieši uz Āfriku.

Idejas par ebreju pārvietošanu uz Āfriku, konkrētāk uz «Ugandu», kas patiesībā pilnībā atradās mūsdienu Kenijas teritorijā, radās Lielbritānijā XIX gadsimta beigās. Pamatojums bija ekonomisks — Lielbritānija sastapās ar grūtībām Austrumāfrikā. Neraugoties uz investīcijām, reģions nenesa gaidīto peļņu, kas britu ierēdņus virzīja domāt par Eiropas imigrantu plūsmas palielināšanu.

Ebreji šajā plānā nonāca pateicoties Džozefam Čemberlenam, toreizējam Lielbritānijas koloniju lietu valsts sekretāram. 1902. gadā, ar saviem paziņām — Lielbritānijas ebreju kopienas līderiem, baņķieru brāļiem Rotšildiem Nātanam un Alfrēdam — viņš iepazinās ar cionistu līderi Teodoru Herclu. Tajā brīdī kustība aktīvi diskutēja ebreju valsts izveides jautājumu, apsverot ne tikai apsolīto zemi, bet arī citas teritorijas, tostarp, piemēram, Kipru un Sinaju.

1902. gada decembrī Čemberlens devās uz Dienvidāfriku, ceļā apstājoties Mombasā. Tieši tur britu kolonisti sūdzējās Čemberlenam par darba roku trūkumu. Ceļojuma laikā pa Keniju Čemberlens pamanīja, ka valsts lieliski derētu Herclam.

Sākotnēji «Uganda» neizraisīja Hercla entuziasmu, tomēr ebreju pogromu saasināšanās padarīja pārvietošanas jautājumu īpaši aktuālu. Lai gan «Ugandai» nebija vēsturiskas nozīmes ebrejiem, šis plāns izrādījās daudzsološāks nekā alternatīvas. 6. cionistu kongresā 1903. gadā dalībnieki nobalsoja par izpētes grupas nosūtīšanu reģionā, neraugoties uz to, ka «Uganda» gandrīz noveda cionistus līdz šķelšanai — daudzi projektu uztvēra kā nodevību idejai atgriezties vēsturiskajās zemēs.

Pret projektu iebilda arī britu kolonisti, izveidojot «Anticionistu imigrācijas komiteju». Galu galā «Uganda» tika galīgi noraidīta 7. cionistu kongresā 1905. gadā, jau pēc Hercla nāves. Neskatoties uz plāna izgāšanos, daudzi cionisti turpināja izpētīt iespējas izveidot ebreju apmetnes Kanādā, Mezopotāmijā, Kirēnaikā, Angolā un pat Etiopijā.

Pārvietošanas tēma nezaudēja aktualitāti un atgriezās uzmanības centrā 1937. gadā Francijas un Polijas priekšlikuma dēļ, kas plānoja apmetņu izveidi Madagaskarā, it kā tam būtu «senas ebreju saknes», tomēr sala tika atzīta par ne visai piemērotu.

1938. gadā jautājumu aktīvi apsprieda nacistu ideologi: tajā laikā līdz 10 % ebreju Vācijas jurisdikcijā bija Polijas pilsoņi, un Polija atteicās pieņemt viņu atgriešanos. Vienlaikus ebrejus atteicās uzņemt arī Francijas valdība. Šajā kontekstā Ernsts Kaltenbrūners, toreizējais Austrijas SS līderis, izvirzīja plānu pārvietot ebrejus uz Austrāliju.

Madagaskara nonāca diskusiju centrā pēc ārlietu ministrijas ierēdņa Franca Radēmahhera ierosinājuma kontekstā par salas nodošanu Vācijai pēc Francijas izstāšanās no kara. Pēc Adolfa Eihmanna, kurš strādāja pie plāna, domām tika paredzēts pārvietot uz Madagaskaru 4 miljonus ebreju četros gados. Sala būtu pārvaldīta kā policijas valsts SS kontrolē.

Plāns izrādījās neizpildāms britu jūras blokādes dēļ, un vēlāk tas tika atlikts nacistu sakāves dēļ kaujā par Britāniju 1940. gada septembrī. 1942. gada novembrī plāns galīgi zaudēja nozīmi — briti atguva Madagaskaru no franču kolaboracionistiem, slēdzot jautājumu par ebreju valsts izveidošanu Āfrikā.

Tomēr Ugandā kopš tā laika ir palikusi Namutumba, lielākā apdzīvotā vieta — tur attīstās plaukstoša ebreju kopiena, kurā ir aptuveni 244 cilvēki un darbojas sinagoga. Kopiena uzbūvēja starpkonfesionālu pamatskolu — pamatskolu «Tikkun Olam» (TOPS), kas apkalpo visu kopienu, aktīvi nodarbojas ar ekonomikas attīstību un cenšas uzlabot visu savu locekļu dzīvi. Joash Majende ir TOPS direktors; skola pilnībā darbojas uz saules enerģijas.

Rabbīns Levi Šadrakh Mugoja ir viņu pašreizējais garīgais līderis. Vecākais rabbīns Eri iecēla Šadrakhu par savu pēcteci, nosaucot to par «lielu godu un lielu atbildību». Šadrakhs studēja Ugandas Kristīgajā universitātē un 2013. gadā ieguva grādu projektu plānošanā un uzņēmējdarbībā. Viņš arī mācījās galvenā rabbīna Abajudajas, Geršoma Sizomu, ješivā. Pašlaik Šadrakhs turpina mācības ALEPH (Aliansa ebreju atjaunošanai), lai kā rabbīns labi vadītu savu tautu. Konservatīvā ješiva Izraēlā pieņēma viņu mācībām.