Jaunas elites veidošana no kara pret Ukrainu dalībniekiem: Putina slepenais «plāns» 0 82

Veterāni kara pret Ukrainu — nav tie cilvēki, no kuriem Krievijā izaug vadība. Arī parastā sabiedrība nav īpaši priecīga redzēt viņus civilajā dzīvē. Toties propagandas un dekoratīvās sinekūras režīms ir gatavs tiem sarīkot neierobežotā daudzumā, raksta portāls The Moscow Times.

To, ka kara pret Ukrainu dalībnieki it kā kļūst par «jauno eliti» RF, Putins atkārto pastāvīgi.

Lai gan nelaime ir sākums Nezinu, vai viņš tiešām steidz tuvināt brīdi, kad kaujās izkaltētie veterāni ieskauj viņu kā galminieku baņķierus un oligarhus, rūpniecības kapteiņus un apgabalu vietniekus. Taču uzticīgie mediji plūst pār galvu slavēdami:

«Specoperācijas veterāni, ienākot valsts dienestā, veido jaunu pārvaldības tipu. Viņi uzreiz pāriet no vārdiem pie darbiem, izvirza svaigas idejas, ķeras pie sakņu problēmu risināšanas… Veterāni paši nākuši no tautas, zina reālas prasības ne no dzirdes. Šie cilvēki jau pierādījuši savu uzticību Tēvzemei frontē un gatavi kalpot valstij civilajā dzīvē…»

Pagājušā gada septembrī reģionu «vēlēšanās» vairāk nekā tūkstotis «SVO» dalībnieku ieguva mandātus. Tas ir aptuveni 2% no pusmūža tūkstošiem amatu, kuri tika izspēlēti šajā pasākumā. Galvenokārt sīki un ļoti sīki deputātu amati vietējā līmenī. Bet nelaimei tas ir sākums.

Un tas nav maz, ņemot vērā, ka veterānu masveida atgriešanās civilajā dzīvē tikai sākas. Cik daudz tādu pensijas saņēmēju ir šobrīd, varas iestādes nesaka, bet pirms pusgada paziņoja, ka tad viņu bija tikai 137 tūkstoši.

Karā iesaistītajā Krievijas grupējumā tagad apmēram 700 tūkstoši cilvēku. Savainoto skaits, no kuriem daudziem pienākas demobilizācija, acīmredzami nav mazāks. Un daļa no tiem, kuriem beigušies termiņuzdevuma līgumi, dienestu nepagarina. Tas nozīmē, ka daudzu simtu tūkstošu kandidātu uz «elites» statusu atgriešanās Krievijā, bet laika gaitā vēl pat miljonu skaits, vēl priekšā.

Siltās vietas viņiem jau silda Šoruden gaidāmas «vēlēšanas» Valsts Domē. Sākumā «SVO» karavīriem tur rezervēja 150 vietas, t. i., vienu trešdaļu, bet mazā materiāla pieejamība it kā lika plānu samazināt divkārt vai pat vairāk. Taču pat ja tā, veterānu balsis tik un tā pietiks, lai dotu Domes korim jaunu tembru.

Un ne tikai Domē tos gatavojas izvietot. Par cienīgu kaujinieku aprūpi ir atvērta īpaša programma «Laiks varoņiem».

Režīma ierēdņi, tostarp augsti domājošie eksperti no Augstākās ekonomikas skolas un CMACP, paredz, ka demobilizētie karavīri atklās uzņēmējdarbības garšu, saimniecisku rūpību un pat pamestu zemju apdzīvošanu. Kopš 1. janvāra viņiem izsniedz ievērojamus līdzekļus sava biznesa atvēršanai vai attīstīšanai.

Tikai salīdzinot ar šīm cerībām kļūst saprotama tā neveiklība, ko ierēdņu aprindās izraisīja VCIOM aptauja par parastās publikas attieksmi pret demobilizētajiem veterāniem.

Lai gan aptaujā to pasūtīja pats vadonis, un aptaujas dienests to veica ar patiesu centību iepriecināt, provokatīvi noskaņotā «Brīvā prese» savam materiālam devusi virsrakstu: «VCIOM ar saviem jautājumiem sarīkoja provokāciju».

Un viņiem bija taisnība.

Skan kā mājiens «Jautājumu formulējumi ieliek mūsu sabiedrībā bīstamas šaubas sēklas,» — tāds ir «Brīvās preses» diagnoss, un ar to, iespējams, nepiekrītams.

«Iedomājieties situāciju: jūs strādājat, un pie jums kolektīvā ieradies jauns darbinieks, SVO veterāns. Kā jūs to uztvertu?»

Krievu publika ir kautrīga, un 59% aptaujāto atbildēja, ka uztvers, drīzāk, pozitīvi. Bet 33% respondentu riskēja ziņot par neitralitāti, un pārējie — ka attieksme būs negatīva vai arī nezinās. Jauniešu vidū attiecības apgriezās: par neitrālu attieksmi paziņoja 64% no šīs grupas, bet par pozitīvu — tikai 30%.

Tas skan kā mājiens, ka SVO veterāns ar savām īpatnībām un speciālajām privilēģijām jaunos kolēģos prieku neizraisīs. Vadība acīmredzami gaidīja no pakļautajiem daudz lielāku paklausību.

Kaitinājumu, acīmredzot, izraisīja arī atbildes uz «atklāto» (t. i., bez norāžu) jautājumu, kurā nozarē SVO kaujinieku pieredze noderēs viņiem mierīgajā dzīvē. Pārliecinoši pirmo vietu ieņēma spēka sfēra (armija, iestādes, policija, Rosgvardija utt.). To par veterānu piemērotu vidi atzina 40% aptaujāto.

Nosacīti sakot, pedagoģiju («militāri-patriotiskā audzināšana» un citi tamlīdzīgi pasākumi) viņiem nodrošinās 21% publikas.

Savukārt «valdības pārvaldība» (ieskaitot šajā izpratnē arī klauniskos deputātu amatus) šķita piemērota tikai 12% aptaujāto. Biznesu — vispār burtiski neviens.

Parastie krievu cilvēki redz atgriezušos varoņus kā policistus, ziņotājus, apsargus, cietumu darbiniekus, kā arī kā «varonības stundas» vadītājus un «svarīgu sarunu» vadītājus. Bet viņi acīmredzami nevēlas redzēt viņus kā savus priekšniekus. Pat vienkārši kolēģus parastā darbā. Tāpat kā komersantus, kas tirgos viņiem gurķus vai remontēs mašīnu.

Acīmredzot viņos saskata citas prasmes.

Ne visiem jābūt veterāniem Un tagad pārejam pie paša interesantākā. Vai «elites» ir gatavas šķelties un ielaist savās rindās vismaz dažus cienījamos kaujiniekus?

Šeit svarīgi, ka tradīcijas uzņemt sevī militāros veterānus tikai tāpēc, ka tie ir veterāni, padomju-krievu nomenklatūrai nav un nekad nav bijušas. Pat kariem, kuri, atšķirībā no mūsdienu, tika vispāratzīti par taisnīgiem.

ASV tas ir gandrīz viss—prezidenti, kuri ieņēma šo amatu no 1940. gadu beigām līdz 1990. gadu sākumam, kalpoja armijā vai flotē Otrajā pasaules karā. Dvaits Eizenhauers bija komandieris Eiropā. Džons Kenedijs, Džeralds Fords un Džordžs Bušs — bija kaujas virsnieki. Lindons Džonsons, Ričards Niksons un Ronalds Reigans nebija kaujās, taču bija militārajā dienestā.

Savukārt Padomju Politbirojā tajā pašā četrdesmit gadu periodā bija apmēram 40 tādu locekļu un kandidātu, kuri PSRS bija iesaukti kara laikā ar Vāciju. Puse no viņiem kara laikā vispār nesniedza dienestu (Susslovs, Gromiko, Podgorņijs, Kirilenko, Andropovs, Černenko, Līgačevs), bet tas netraucēja viņiem vēlāk turpināt karjeru.

Daļai no viņiem ļāva ar dažādu radikalitātes pakāpēm falsificēt sava tālaika ceļa pavērsienus. «Trīs reizes bēga uz fronti, bet katru reizi viņu atgrieza,» — nomierinoši teikts oficiālajā biogrāfijā vienam no šādiem lielpersonām.

Bet kas attiecas uz otru, dienējušo pusi politbirojā, tad, ja no tās atlasīs karavadošos dienestā esošos karavīrus, kuri politbirojā bija savu profila resoru vadītāji (Žukovs, Grečko); pilnīgi civilos, lai gan ar ģenerāļa pleķiem, AP ražošanas kapitānus (Ustinovs); un partijas amatpersonas, kas kara laikā tika pārceltas par augsta līmeņa politiskajiem darbiniekiem (Hruščovs, Brežņevs), paliks tikai trīs īsti frontes vīri: Pjotrs Mašerovs (partijas vietvaldis Baltkrievijā 1960.–1970. gados), Viktors Čebrikovs (KGB priekšsēdētājs 1980. gados) un Aleksandrs Jakovļevs, perestroikas ideologs.

Ne no tiem slāņiem, no kuriem nāk vadība Kā redzams, īsto frontes vīru daļa politbirojā bija pat zemāka nekā frontes vīru daļa starp «parastajiem» padomju vīriešiem tajā pašā vecuma grupā. Šī likumsakarība tika ievērota arī zemākos nomenklatūras līmeņos. Imperiālās birokrātijas personāla loģika (izņemot spēka iestādes) neparedzēja karavīru varoņu ātrāku paaugstināšanu. Viņiem nācās celties pa dienesta kāpnēm vispārīgos pamatos.

Vēlāk Afganistānas un Čečenijas kara veterāni ārpus spēka iestādēm nekā īpašu panākumu nesasniedza, izņemot īslaicīgus. Generāļu Lebeda, Rohļina un Šamanova mēģinājumi veikt politisku karjeru bija neveiksmīgi, lai gan ne tik dramatiski kā vēlāk pie Prigožina.

Mūsdienu nomenklatūras instinkti paliek, protams, tie paši. Tā sašaurinās rindas pret jebkādiem konkurentiem, pat visvairāk cienītajiem. Un kara ar Ukrainu veterāni nav tik ļoti cienīti kā kara veterāni ar Vāciju. Un ne no tiem slāņiem, no kuriem Krievijā nāk vadība. Tādi tiek augšupcelti tikai revolūcijas gadījumā. Un nomenklatūra un Putins vienojas baiļu dēļ pret to.

Tāpēc apskatīsim tuvāk vienu vienīgo «SVO» veterānu, kuru Putins iecēla redzamā amatā — Tambovas gubernatoru Jevgeņiju Pervišovu. Viņu reklamē kā jaunu kandidātu, kuru ievērtēja par varoņdarbiem, un kā pirmo cielavu, kas atklāj ceļu augšup saviem biedriem-kaujiniekiem.

Patiesībā Pervišovs nav nekāds kaujinieku biedrs, un vispār nav kaujinieks. Tas ir banāls Krasnodaras nomenklatūras aparāts, kurš divdesmit gadus sēdēja savā reģionā augstās amatvietās, piecus gadus bija Krasnodaras pilsētas mērs, bet pēc tam iekliboja un maisījās Domes deputātos.

Un tad — karš! Izspēlēja aiziešanu militārajā dienestā, dažus mēnešus pavadīja drošā bezpilota aviācijas brigādē «BARS „Kaskāde“», organizētā speciāli nomenklatūrniekiem, iznāca no tās kā it kā veterāns, izgāja programmā «Laiks varoņiem» un saņēma no Putina amatu Tambovā. Lūk, tipisks «jaunās elites» pārstāvis.

Vai spēs pārkopēt? Etiķešu pārlīmēšana un «vecās elites» pārvēršana par «jauno» notiek ne tikai cienīgajā «Kaskādē», bet arī brieduma, bet spītīgi izplatītās dezinformācijas līmenī — par izdomāto Prigožina dēla dienestu Putina preses sekretāra Peskova-Çoulza dēla vai iedomātu satricinājumu Putina meitai Voroncovai, kura it kā vadot neeksistējošu hospitāli.

Tas ir arī agitatora Solovjova pozēšana kostīmā formā, ķiverē un bruņvestē, it kā tuvu frontes līnijai. Un izklaidējošas braucienas uz sagrābtajām zemēm «kultūras darītājiem».

Tas viss daudz ko stāsta par «vecās elites» augsti attīstīto spēju mainīt ārējo vāku un neko — par īstu SVO kaujinieku iespējām patiesi kļūt par «jauno eliti».

Viņi, visticamāk, neizšķīdīs vai nepievienosies mafiozām vai pusmafiozām organizācijām, kā tas notika ar «afgāņiem». «SVO» dalībnieku ir daudz vairāk, un, galvenais, režīms tos popularizē kā īstus varoņus, līdzīgi tam, kā Brežņevs reiz reklamēja kara ar Vāciju dalībniekus.

Acīmredzot kaut ko līdzīgu mēģinās atkārtot arī šoreiz. Ar to atšķirību, ka apdomīgais Brežņevs sāka veterānu kultu tikai ceturtdaļu gadsimta pēc kara, kad viņi vairs nepretendēja uz karjerām.

No mūsdienu veterāniem, vēl ar Putina slavinošām runām, tik viegli nevarēs tikt vaļā.

Tagad acīmredzamākais risinājums — atvērt viņiem vairāk dekoratīvus, agitpropiskus un klauniskus amatus — «parlamentā», «partijās», iestādēs, universitātēs, skolās. Lai runā runas, atceras pagājušās dienas un māca jauniešiem tradicionālās vērtības un patriotismu.

Atmosfēra kļūs vēl smacīgāka, bet tas tieši tas, ko režīms vēlas. Savukārt svarīgās amatu vietas, visticamāk, paliks iepriekšējās rokās. Un tas atkal ir tas, uz ko nomenklatūra instinktīvi tiecas. Tā ir gatava uzvilkt plecus un maskēties par veterāniem.

Tāds šodien ir de facto «Putina plāns», vai tas darbosies — rādīs laiks. Režīms nav nolēmis dot saviem bijušajiem algotņiem pārāk daudz, bet nav pārliecināts, vai varēs viņus noturēt tajās robežās, ko tam izdomāja. Prigožina cilvēkus tas vairs neturēja.

No tā arī tāda nervozitāte pie jebkura mājiena, ka vienkāršā tauta arī nedaudz baidās no SVO vīriem un ne īpaši tic tam spektaklim, ko vadība gatavojas viņiem sarīkot.