Tik trešdaļa Moldovas iedzīvotāju atbalsta apvienošanos ar Rumāniju 0 105

Nesen Moldovas prezidente Maija Sandu paziņoja, ka būtu gatava balsot par savas valsts pievienošanos NATO un ES dalībvalstij Rumānijai, ja notiktu tāds referendums. Savu nostāju valsts vadītāja pamatoja ar vēlmi pasargāt valsti no spiediena no Krievijas puses. Viņa to sacīja britu podkāstā The Rest is Politics.

Moldovu, visticamāk, ES ātri nepieņems. Tikmēr Krievijas spiediens tikai pieaugs. Sandu paziņojums par pievienošanos Rumānijai liecina, ka šis variants tiek uzskatīts par reālāku nekā atsevišķa pievienošanās ES.

Sandu jau vairākkārt ir apsūdzējusi Maskavu mēģinājumos iejaukties savas valsts iekšpolitikā. «Paskatieties, kas notiek pasaulē. Mazai valstij, tādai kā Moldova, kļūst arvien grūtāk izdzīvot kā demokrātijai, kā suverēnai valstij un, protams, pretoties Krievijai,» — viņa norādīja podkāstā.

Pēc aģentūras Reuters datiem aptuveni 1,5 miljoni no 2,4 miljoniem Moldovas iedzīvotāju ir Rumānijas pilsoņi, tomēr tikai aptuveni trešdaļa valsts iedzīvotāju atbalsta abu valstu apvienošanās ideju. Vai Moldova paspēs izkāpt no Krievijas vilciena pirms pasaulē sāksies dalīšanās impēriskajās «ietekmes zonās»?

Sabiedriskā doma gan Rumānijā, gan Moldovā attiecībā uz apvienošanos tika uztverta pretrunīgi un laika gaitā būtiski svārstījās. Moldovā vienošanās idejas vēsturiski guvušas daudz mazāku atbalstu. Viduslaikos to daļēji izskaidroja feodālās sašķelšanās periods, kad vietējiem moldāvu kņaziem nebija vēlmes zaudēt savu neatkarību. Moldovas kņaziste kļuva par patvērumu daudzām Valašijas ģimenēm, kuras nevēlējās samierināties ar ungāru un vācu feodāļu ietekmi Transilvānijas kņazistē, kā arī ar turku un grieķu ietekmi Valašijas kņazistē.

Transilvānijas, Besarabijas, Dienvidu Dobrudžas un Bukovinas pievienošanās Rumānijai 1918. gadā deva cerību uz rumuņu apvienošanos vienā valstī (Lielā Rumānija). Rindu reģionu atrašanās Rumānijas sastāvā XX gadsimta sākumā un ar to saistītie mēģinājumi to rumānizēt beidzās neveiksmi pēc tam, kad 1940. gadā Besarabija un Ziemeļu Bukovina tika pievienotas PSRS.

Laikā no 1918. līdz 1940. gadam Besarabijas integrācijas process Rumānijā daļēji tika bremzēts ar Rumānijas armijas un reģionālās administrācijas darbībām, daļēji — ar uz šīs teritorijas dzīvojošajām nacionālajām minoritātēm.

Vislielāko pretestību savienībai ar Rumāniju izrādīja gagauzi, bulgāri un ebreji. Aktīvu pretestību tai izrādīja arī krievvalodīgie iedzīvotāji. Starp etniskajiem moldāviem sākotnēji vāja atbalsta vai vienaldzības vietā ātri parādījās atklāta neapmierinātība, īpaši starp moldāvu zemniekiem. Oligarhu un birokrātu tradīcijas, kuras tika ievestas no Rumānijas, lika daudziem nožēlot pievienošanos.

Vienošanās ideoloģijām savukārt sekoja pagrīdes antisovjetiskās organizācijas, no kurām zināmākās ir «Štefana loku šāvēji» 1946.—1947. gados.

Pēc revolūcijas Rumānijā

Jauns viļņojums vienošanās noskaņās Moldovā sākās 1980. gadu beigās. Kustība par apvienošanos piedzīvoja būtisku uzplaukumu abās valstīs pēc atklātības politikas Padomju Savienībā pasludināšanas un pēc 1989. gada Rumānijas revolūcijas. Tomēr Rumānija pārdzīvoja spēcīgu politiski-ekonomisku krīzi, saistībā ar Čaušesku režīma gāšanu. Vienošanās atbalstītājiem tomēr izdevās panākt, ka moldāvu rakstība pārgāja uz latīņu alfabētu un moldāvu (rumāņu) valoda tika pasludināta par valsts valodu. Pieaudzis rumāņu nacionālisms Moldovā izraisīja separātisku reakciju apdzīvotajās teritorijās, kur lielā mērā dzīvoja gagauzi un krievvalodīgie iedzīvotāji — Gagauzijā un Transnistrijā, pēdējā no kurām faktiski atdalījās Padomju Savienības sadursmes rezultātā Transnistrijas konfliktā.