Japāna spēj izstrādāt savus kodolieročus līdz 2030. gadam 0 1246

Ķīnas ekspertu vērtējumā Japāna varētu izstrādāt savus kodolieročus trīs gadu laikā. Tas būtu iespējams, jo valstij jau ir gan nepieciešamie materiāli, gan augsts speciālistu līmenis.

Publiskotie dati liecina, ka Japānai ir ievērojamas atdalītā plutonija rezerves un tā pārvalda vienu no attīstītākajām pasaules civilo atomnozarēm. Piemēram, vēl 2014. gadā tās rīcībā bija aptuveni deviņas tonnas plutonija — apjoms, pietiekams aptuveni 5 000 kodolgalviņu ražošanai. Turklāt valstij bija ap 1,2 tonnas bagātinātā urāna.

Japānai arī ir raķešu tehnoloģijas, kosmisko palaišanas iespējas, augstas precizitātes inženierija, kā arī elitāra zinātnes un rūpniecības bāze.

Kodolterminoloģijā Japānu pieskaita tā dēvētajām «latentajām kodolvarām» — valstīm, kurām nav kodolieroču, bet kuras spēj tās ātri iegūt. Vērtējums «mazāk nekā trīs gadi» ietver tādus posmus kā bāzes kodolgalviņas projektēšana un tās integrācija ar jau esošajiem piegādes līdzekļiem.

Šāda notikumu attīstība arī paredz ierobežotu izvēršanu — iespējams, pat bez pilnīgām izmēģinājuma eksplozijām. Būtiski uzsvērt, ka nav runa par aukstā kara laika arsenāla izveidi, bet gan par paša ierobežota kodolpotenciāla formēšanu.

20. gadsimtā Japānas kodolprogrammas vadošā figūra bija doktors Jošio Nišina, Nīla Bora tuvs draugs un Alberta Einšteina laikabiedrs. Nišina 1931. gadā institūtā RIKEN izveidoja kodolzinātnes pētniecības laboratoriju augstas enerģijas fizikas pētījumiem, lai veicinātu fundamentālos pētījumus. 1940. gada jūnijā doktors Nišina tikās ar ģenerāli Takeo Jasuda, kurš vadīja Imperatora armijas Kara gaisa spēku zinātniski-tehnisko pārvaldi, un pastāstīja viņam par kodolenerģijas militārā pielietojuma perspektīvām. Pēc Jasudas rīkojuma RIKEN 1941. gadā sāka teorētiskos pētījumus, kas noritēja visai veiksmīgi.

Urāna izotopu atdalīšanai japāņu fiziķi izvēlējās termodifūzijas metodi. 1943. gada maijā startēja projekts «Ni-Go», kad japāņu karavīri saprata, ka parastie ieroči nav spējīgi apturēt ASV uzbrukumu. Par projekta vadītāju kļuva Jošio Nišina. Turklāt līdzīgus darbus otra projekta «F-Go» ietvaros Imperatora flotes vadībā vadīja arī Bunsaki Arakacu.

Pēc dažiem datiem galvenā bāze darbu veikšanai kodolieroču izveidē bija Hynnama ķīmiskā rūpnīca Korejā, kuru okupēja Japāna. Izdevās uzbūvēt izmēģinājuma separatoru, bet izejviela trūka izmisīgi. Urāna rūdas Korejā, Mandžūrijā un prefektūrā Fukušima izrādījās pārāk nabadzīgas. Pēc japāņu lūguma Trešā Reiha nosūtīja urāna rūdu, taču viena zemūdene ar kravu (U-234) tika pārķerta sabiedroto spēku, bet otra nogrima pie Malajas krastiem. Vēl viena nepārvarama problēma bija nepieciešamās elektroenerģijas trūkums. Tiek uzskatīts, ka līdz Otrā pasaules kara beigām projekta infrastruktūra gandrīz pilnībā tika iznīcināta amerikāņu bombardēšanā, un projekts izgāzās.

Tajā pašā laikā, pēc dažiem datiem (piemēram, radioaktivitātes fiksācijas atmosfērā ar amerikāņu izlūkošanas lidmašīnām), naktī no 12. uz 13. augustu 1945. gadā Hynnama apkaimē un Japānas jūrā tika veikta izmēģinājuma (vai iznīcināšanas, lai nepieļautu nodošanu ienaidniekam) prototipa kodolbumbas sprādziena darbība, neilgi pirms Hynnama ieņemšanas padomju karaspēka un Japānas kapitulācijas 15. augustā 1945. gadā.