Breksits kļuvis par «smilšu maisu» Apvienotās Karalistes iedzīvotājiem 0 148

Lielbritānijas premjers Kirs Starmers pēkšņi paziņoja, ka «Breksita vienošanās... nodarījusi būtisku kaitējumu mūsu ekonomikai». Turklāt viņš prasa «virzīties uz ciešākām attiecībām ar ES». Patiesībā mums ir radikāla pagrieziena punkts Lielbritānijas politikā.

Kad britiem 2016. gadā tika piedāvāts izstāties no ES, viņiem tika solīts «atgūt kontroli» pār robežu un ekonomisko politiku, noslēgt izdevīgus darījumus ar ASV un Commonwealth valstīm, noņemt «Briseles birokrātijas jūgu» un novirzīt ietaupītos miljardus veselības aprūpes sistēmā. Deviņus gadus vēlāk oficiālie dati izskatās daudz mazāk rožaini. Budžeta atbildības birojs (OBR – aģentūra, kas pakļauta Lielbritānijas finanšu ministrijai) jau kopš 2016. gada iekļauj savā prognozē: ilgtermiņā Lielbritānija būs nabadzīgāka par aptuveni 4% IKP, nekā ja tā būtu palikusi ES. Iemesls – tirdzniecības kritums un ražīguma izaugsmes palēnināšanās ārvalstu investīciju samazināšanās dēļ.

Jauns pētījums, kas izraisīja troksni 2025. gada rudenī, jau tagad novērtē faktisko kaitējumu 6–8% IKP uz vienu iedzīvotāju. Saskaņā ar Stenfordas ekonomistu datiem britu uzņēmumu investīcijas pēc referenduma izrādījās par 12–18% zemākas nekā nosacītajā «alternatīvajā Lielbritānijā bez Breksita», nodarbinātība – par 3–4% zemāka, ražīgums arī kritās.

Parastam britam šie nav abstrakti procenti, bet vājāka mārciņa un importa sadārdzināšanās, cenu pieaugums pārtikai un precēm no Eiropas dēļ pārbaudēm, papīra darbiem un jaunām prasībām, hroniski lēns algu pieaugums. Protams, problēmām pievienojās arī Covid un 2022. gada enerģētikas krīze. Bet pat to fonā lielākā daļa analītiķu piekrīt vienam: Breksits kļuvis nevis par izaugsmes paātrinātāju, un pat ne par salmiņu, bet par papildu «smilšu maisu» britu ekonomikas mugurā.

Kā mainījās britu noskaņojums

2016. gadā Lielbritānija nobalsoja par izstāšanos no ES ar minimālu pārsvaru – 52% pret 48%. Toreiz tas izskatījās kā gandrīz vienāds sabiedrības šķelšanās. Tagad situācija ir cita. Saskaņā ar regulāriem YouGov un projekta What UK Thinks aptauju datiem līdz 2025. gada vasarai 56% britu uzskata, ka balsot par izstāšanos bija kļūda, tikai apmēram trešdaļa joprojām uzskata šo lēmumu par pareizu. 62% saka, ka Breksits izrādījies drīzāk neveiksme nekā panākums. Svarīgs aspekts: aptuveni katrs sestais no tiem, kas paši balsoja par izstāšanos, tagad atzīst, ka kļūdījās.

Tomēr nav runa par to, ka valsts rīt sapņo «atgriezties» Eiropas Savienībā. 53% respondentu teorētiski atbalstītu atgriešanos ES, bet tas nav iekļauts prioritāro uzdevumu sarakstā. Daudz masveidīgāk izskan pieprasījums pēc «ciešākām, bet pragmatiskām attiecībām»: 66% britu vēlas ciešāku sadarbību ar ES, un tikai 17% – vēl lielāku attālināšanos.

Attiecīgi, lielākā daļa jau uzskata Breksitu par kļūdu, bet jaunu referendumu uztver kā lieku stresu. Cilvēki vēlas ne simboliskas cīņas par karogu, bet ekonomisko seku novēršanu – tirdzniecības atvieglošanu, migrācijas un aizsardzības jautājumu risināšanu.

Kāpēc Breksita tēma atgriezās Lielbritānijas politikas centrā

Pēc 2024. gada priekšlaicīgām vēlēšanām leiboristi, kuru vadībā ir Kirs Starmers, nāca pie varas ar milzīgu vairākumu parlamentā. Izskatījās, ka Breksita tēma uz laiku pazudīs ēnā: abas lielās partijas solīja «respektēt referenduma rezultātu», neatgriezties ES un strīdējās galvenokārt par nodokļiem un izdevumiem.

Bet jau līdz 2025. gada beigām situācija mainījās. Ekonomika aug, bet lēni, nodokļi ir augsti, reālie ienākumi ir zem spiediena. Šajā fonā strauji pieaug atbalsts labējai populistiskajai Reformu partijai, kuru vada Naidžels Faradžs, kas iestājas par vēl stingrāku, «īstu» Breksita versiju. Saskaņā ar politiskās konsultāciju uzņēmuma Electoral Calculus modeļiem, ja balsošana notiktu tagad, Reform UK būtu vislielākās izredzes kļūt par lielāko frakciju parlamentā.

Leiboristi strauji zaudē reitingus: daļa viņu vēlētāju aiziet pie «zaļajiem» un jaunās kreisās partijas Your Party (ko izveidojuši bijušie leiboristi Džeremijs Korbins un Zara Sultana), daļa – kā neparasti – pie tās pašas Reformu partijas, bet daudzi vienkārši iekrīt apātijā. Šajā fonā kļūst skaidrāks, kāpēc Kirs Starmers nolēma runāt skaļi par to, par ko iepriekš labprāt vien norādīja.