Krievija šo karu pārtraukt neplāno: kāpēc atkal izgāzās sarunas 0 96

ASV prezidenta speciālais sūtņis Stīvs Vitkofs vēlreiz bezjēdzīgi devās uz Maskavu. Par to, kā arī par to, vai pašreizējā "miera procesā" ir gaisma tuneļa galā, Vesti.az runāja ar ukraiņu žurnālistu Vitāliju Portņikovu.

— Kā jūs raksturotu sarunu procesu attiecībā uz situāciju Ukrainā?

— Ja būt godīgam, tas izskatās kā mēģinājums parādīt, ka mēs virzāmies uz kādu lielāku mieru. Bet pagaidām nav nekādu pamatu uzskatīt, ka šis process vispār ir saistīts ar reālu kara pārtraukšanu. Drīzāk mēs novērojam ideāli izspēlētu miera procesa imitāciju, uz kuru Vašingtonā joprojām liek cerības: ka Krievija nobīsies no sankciju spiediena uz ekonomiku un piekritīs uguns pārtraukšanai, bet Ukraina — teritoriju nodošanai, kas šobrīd ir ukraiņu karaspēka kontrolē.

Bet realitātē nav redzami pat vismazākie signāli, ka Kijeva būtu gatava atkāpties no daļas Donetskas apgabala, ko tā tur rokās, vai ka Maskava vispār plāno apturēt karu. Tāpēc es, atklāti sakot, nedomāju, ka mēs šobrīd esam liecinieki kādam patiesam miera procesam.

— Vitālijs, kā es saprotu, spriežot pēc ukraiņu medijiem un publiskajiem profiliem, Ukrainai šobrīd ir akūts dzīvās spēka trūkums, plus visi šie korupcijas skandāli ap prezidenta administrāciju…

— Dzīvās spēka trūkums un korupcijas skandāli vispār nav saistīti ar to, ka Krievija neplāno pārtraukt karu. Un man nemaz nav nepieciešams lasīt ukraiņu publiskos profilus, lai saprastu: kara apturēšana nav iekļauta pašreizējā "sarunu procesa" darba kārtībā... Es uzskatu, ka prezidents Zelenskis šobrīd cenšas iegūt Eiropas atbalstu — gan jautājumos par turpmāko palīdzību Ukrainai, gan kopīgas valodas meklēšanā ar prezidentu Trampu. Bet paši šie apmeklējumi nav saistīti ar miera procesu. Es atkārtošu vēlreiz: mēs nekarojam ar Franciju, mēs nekarojam ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Mēs karojam ar Krieviju. Un Krievija šo karu pārtraukt neplāno. Tad kāds vispār ir nozīme tam, ar ko mēs vienojamies? Visi šie konsultācijas ir sarunas par atbalstu gadiem uz priekšu, kamēr karš turpinās.

Es domāju, ka viņi, tieši tāpat kā mēs, nevēlas strīdēties ar Trampu un tiecas uz mīkstākiem, kontrolējamiem sankcijām. Tāpēc viņi dodas uz sarunām, nepieņemot amerikāņu piedāvājumus no paša sākuma. Viņu uzdevums ir demonstrēt miera mīlestību, lai Tramps nespiestu pārāk stingri. Mūsu uzdevums ir demonstrēt konstruktivitāti, lai viņš turpinātu palīdzēt Ukrainai: apmainītos ar izlūkdatiem, piegādātu ieročus — lai pat ar Eiropas naudu.

Šajā ziņā Kijevai un Maskavai šobrīd ir līdzīgi mērķi. Gan Putins, gan Zelenskis nevēlas sabojāt attiecības ar Trampu, tāpēc abi spēlē šo izrādi, kurā Trampam jābūt ērti. Bet nav nekādu reālu kara pārtraukšanas procesu. To nekad nav bijis — vienkārši tāpēc, ka Krievija nevēlas apturēt karu.

Tas, ko mēs šodien novērojam, ir "miera plāna" sekas, kuru Maskava izstrādāja Kremlī un nodeva Baltajam namam caur Stīvu Vitkofu un Džaredu Kušneru, cerot, ka abi, kā cilvēki no Trampa tuvā loka, pārliecinās viņu par jauno "brālīgo miera mīlestību". Krievija cerēja, ka Tramps atteiksies no sankcijām pret "LUKOIL" un "Rosneft". Bet notika tieši pretēji: Tramps ņēma plānu, neatteicās no spiediena, bet sāka apspriest dokumentu.

Un Krievija, kad rakstīja šo plānu, ne mirkli neiedomājās, ka tas varētu būt reāls dokuments par kara pārtraukšanu. Tāpēc var teikt, ka viens krāpnieks mēģināja apkrāpt otru. Rezultātā viņi apkrāpa viens otru: Tramps — Putinu, Putins — Trampu. Tramps saņēma "miera plānu", bet turpināja ekonomiski spiest. Putins piedāvāja "miera plānu", bet nemaz neplānoja pārtraukt karu. Un viss.

Attiecībā uz Eiropas plāna variantu — tas Krievijai vienkārši nav interesants. Maskavai nav nekādas saistības ar to, un to tā neplāno izskatīt, tāpēc šeit īpaši nav par ko runāt.