Cerības uz integrāciju jauniešu vidū nepiepildījās.
Francijā publicēts ziņojums par vietējo musulmaņu attieksmi pret islām, kas radījis strīdus par to, kā interpretēt tā rezultātus: kur beidzas reliģija un sākas politika, kur beidzas politika un sākas vardarbība. Publicētā pētījuma, kas veikts desmit gadu jubilejā kopš 2015. gada teroraktiem, rezultāti papildināja piemiņas ceremonijas ar satraucošām prognozēm.
„Pēdējo 40 gadu laikā islāmam ir arvien izteiktāka loma Francijas sabiedrībā,” teikts 20. novembrī publicētajā pētījumā „Attieksme pret islām un islamismu Francijas musulmaņu vidū: starp reislāmizāciju un islāmisko dogmatiku”, ko veica Francijas sabiedriskās domas pētījumu institūts (Ifop). Izlases telefonintervijas un aptaujas ar 1005 musulmaņu respondentu (no kopējā skaita 14,2 tūkstoši cilvēku) fiksē tendenci, ko autori nosaukuši par „reislāmizāciju”. Cerības uz veiksmīgu integrāciju Francijas jauniešu vidū no musulmaņu ģimenēm praksē netiek apstiprinātas. Tieši pretēji, reliģiskums musulmaņu kopienā nostiprinās, uzvedības normas arvien vairāk tuvojas šariata tradīcijām, un daļai respondentu ir acīmredzama simpātija pret politiskajām islamisma kustībām.
Īpaši izteikts ir pārvēršanās process grupā no 15 līdz 24 gadiem.
Saskaņā ar aptaujas datiem 87% jauno musulmaņu uzskata sevi par reliģioziem, 59% atbalsta šariata piemērošanu valstīs, kas nav musulmaņu, 57% uzskata, ka islāmiskās normas ir augstākas par Republikas likumiem, un 42% izsaka simpātiju pret islamismu kādā no tā formām.
Gandrīz puse jauno vīriešu un sieviešu ir pret sekulārās pieklājības žestiem attiecībā uz pretējo dzimumu. Sievietes arvien biežāk atsakās apmeklēt vīriešu ārstus, vai arī viņas netiek laistas pie ārsta vīru, tēvu, brāļu dēļ. Nesen vecāki Renā gandrīz ar dūriem pieprasīja, lai viņu meitām sākumskolā mācītu tieši skolotāja, nevis skolotājs.
Aptaujas autori saskata šajā „kontrkopienas” pazīmes: centienus veidot ikdienas praksi ārpus dominējošajām sociālajām normām. Pētījums atzīmē, ka hidžaba nēsāšana kļūst ierasta jauniešu vidū, lai gan tā neiegūst masveida popularitāti. Gandrīz katra otrā musulmanis sieviete vecumā no 18 līdz 24 gadiem nēsā lakatu (45%), kas ir gandrīz trīs reizes vairāk nekā 2003. gadā (16%), kad norisinājās debates par tā aizliegšanu skolā. Aizliegums tādējādi noveda pie pilnīgi pretējiem rezultātiem.
Papildus tīri reliģiskajiem iemesliem daudzas musulmanis sievietes nēsā lakatu, balstoties arī uz citu motivāciju: 44% — vēl no nepieciešamības aizsargāt sevi publiskajā telpā („lai nepievērstu vīriešu skatienus”), un 38% to dara, lai uzsvērtu „piederību savai reliģijai”. To nēsā kā izaicinājumu — kā atšķirības zīmi sabiedrībā, kas tiek uztverta kā naidīga, pieprasot pakļaušanos un asimilāciju. Tikai 2% sieviešu uzskata, ka viņas segs galvu radinieku spiediena dēļ.
Reliģiskuma līmenis musulmaņu vidū ir augstāks nekā citu reliģiju sekotāju vidū: apmēram astoņi no desmit sevi sauc par „drīzāk reliģioziem”, „ļoti reliģioziem” vai „ekstremāli reliģioziem”.
- gadā ikdienas lūgšanas ievēro 62% franču musulmaņu (jauniešu vidū — līdz 67%), kamēr 1989. gadā tādu bija tikai 41%. Postīšana Ramadānā arī kļuvusi izplatītāka (73% 2025. gadā pret 60% 1989. gadā), jauniešu vidū rādītājs ir vēl augstāks — 83%.
Ziņojums sit trauksmi, bet arī atspēko dažus izplatītus uzskatus par musulmaņu kopienu kā „noslēgtu sabiedrību”. Piemēram, pieaug to skaits, kas uzskata, ka musulmanim ir tiesības pamest islām (73% 2025. gadā pret 44% 1989. gadā). Turklāt musulmaņi retāk apprecas ar sava reliģijas pārstāvjiem (73%), nekā citu konfesiju sekotāji (80%).
Demogrāfiskie dati arī ir nozīmīgi: musulmaņu īpatsvars Francijā pieaudzis no 0,5% līdz 7%, kamēr katoļu īpatsvars samazinājies no 83% līdz 43%. Islāmam kļūstot par otro reliģiju Francijā, tas apsteidz protestantismu (ko šobrīd ievēro 4%). Tomēr nereliģiozo franču īpatsvars pieaudzis līdz 37,5%.
Tādējādi musulmaņu īpatsvars valstī joprojām ir niecīgs salīdzinājumā ar katoļu un ateistu skaitu.
Aptauja tika uzņemta ar ierastajiem strīdiem: cik pārstāvoša ir respondentu viedokļa reprezentativitāte un vai jautājumi tika formulēti pareizi. Bažas rada arī iespējamais „bumeranga efekts”: ja musulmaņus arvien biežāk attiecina uz „anti-sabiedrību” un uzsver viņu vērtību atšķirības ar republikas modeli, tad tas, no vienas puses, pastiprina naidīgumu pret franču musulmaņiem, bet, no otras puses, izraisa viņiem aizsardzības refleksu, sajūtu dzīvot starp naidīgiem cilvēkiem.
