Nepālieši par savu revolūciju: „Tas ir magija. Ne citādi» 0 25

Protesti Nepālā, kas pagājušajā nedēļā ar zibens ātrumu pārvērtās plašos nemieros un beidzās ar premjera un valdības atkāpšanos, praktiski uzreiz arī noslēdzās. Uz Katmandu ielām atgriezās iepriekšējais mērens dzīves ritms, bet par nesen notikušo satricinājumu atgādina vien nodedzinātās valdības ēkas. Tomēr vietējie iedzīvotāji ir pārliecināti — viņi tagad dzīvo pavisam citā valstī.

Ienākot Katmandu, ārzemnieki vispirms nonāks Tamalā — galvenajā tūristu rajonā, kas piepildīts ar suvenīru veikaliem un trokšņainām restorāniem. Pastaigājoties šeit, ir grūti noticēt, ka vēl pirms nedēļas Nepālas galvaspilsētā plosījās plaši protesti: tūristi, tostarp tie, kas tikai ieradušies Nepālā, šķiet, ir tik mierīgi un atslābināti, neskatoties uz pagājušās nedēļas satraucošajām ziņām. Bet vietējie izskaidro: Tamalu nemieri neskar, šeit situācija palika mierīga, tāpēc arī lielākā daļa tūristu sekas nejuta.

Pat ja aizbrauc no Tamalas uz pilsētas centrālo daļu, kur atrodas galvenās administratīvās ēkas (pirmkārt, valdības komplekss Singha Durbar), Katmandu, pirmo reizi skatoties, izskatās kā tipiska Dienvidāzijas pilsēta ar visām lielpilsētām raksturīgo kārtību un vienlaikus haosu.

Tomēr nesenās sīvas cīņas starp protestētājiem un varas iestādēm pēdas ļoti ātri nonāk redzeslokā. Pirmkārt, uzmanību piesaista Augstākās tiesas ēka — tā izrādījās starp valdības objektiem, kurus nodedzināja protestētāji. Vietējie un tūristi, ejot garām, skatās uz apdegušajām sienām un sabrukušajām konstrukcijām, fotografē un ar bažām apspriež redzēto. Īpaši bieži viņi skatās uz tiesas teritorijā uzstādīto telti, kurā pagaidu laikā izvietoti tās darbinieki. Pie tās tiek laisti tikai pārbaudot dokumentus policistiem.

Parlamenta ēku, kuru protestētāji arī nodedzināja, nav tik viegli apskatīt: lai gan tā atrodas pretī Singha Durbar centrālajām vārtiem, spēka struktūras ir uzstādījušas barjeru pie ieejas un ļoti neapmierināti reaģē uz mēģinājumiem fotografēt kompleksu. Tajā pašā laikā „aizliegts” viņi saka ar vieglu smaidu uz sejas — lai gan, šķiet, kāpēc tam šeit būtu jābūt?

Pirms apmēram nedēļas tūkstošiem protestētāju, galvenokārt jaunāko paaudžu pārstāvji (tāpēc protesti ieguva nosaukumu „Z paaudzes revolūcija”), pieprasot valdības atkāpšanos, nodedzināja arī valdības partijas „Nepālas kongress” ēku, prezidenta un premjera rezidenci, pieczvaigžņu viesnīcu Hilton, piekāva vairākus ministrus un mēģināja ieņemt cietumu.

Nemieru rezultātā gāja bojā 72 cilvēki, apmēram 20 no viņiem — varas iestāžu rīcības dēļ, kas vispirms izkliedēja protestētājus, izmantojot asaru gāzi un ūdens lielgabalus, bet pēc tam arī šaujamieročus.

Daudzi protestētāji, saskaņā ar vietējo varasiestāžu ziņojumiem, gāja bojā ugunsgrēku rezultātā.

Kādā brīdī situācija šķita pilnībā izkļuvusi no kontroles, jo pat pēc premjera Šarmas Oli atkāpšanās nemieri turpinājās. Bet 9. septembra vakarā — tas ir, otrajā dienā pēc sīvas protestu fāzes sākuma — situācija strauji stabilizējās. Un tas izsauca pārsteigumu ne tikai ārējiem novērotājiem, bet arī pašiem nepāliešiem.

„Es biju pie Augstākās tiesas pulksten 11:00. Tur bija, iespējams, dažas simti cilvēku, kā viņus sauc, no Gen Z paaudzes. Pusstundas laikā tur bija neiespējami iziet, bet vēl pēc stundas policija sāka izmantot ūdens lielgabalus un asaru gāzi. Jau nākamajā dienā premjers atkāpās. Vakarā mēs jau dzīvojām citā valstī. Un nekas vairāk. Ir pagājusi nedēļa kopš tā laika — viss mierīgi, nekādu sadursmju, un cilvēki visā valstī pulcējas, lai kopā novērstu sekas,” — stāstīja viena no viesnīcām Tamalā vadītājs Mehants. Uz jautājumu, kāpēc tik plaši protesti tik ātri beidzās, viņš ar smaidu atbildēja: „Tas ir magija. Ne citādi.”

Tomēr ne visi palika apmierināti ar to, kādiem paņēmieniem valstī tika gāzta nepatīkamā vara. „Es atbalstu jauno premjeru. Bet tas ir terorisms,” — norakstīja vecākais vīrietis, skatoties uz nodedzinātajām ēkām.

Nedzirdīga reakcija uz notikušo tiek demonstrēta ne tikai no vecākās paaudzes pārstāvjiem. „Tā nedrīkst būt. Nedrīkst nodedzināt ēkas, jo mums tās pēc tam jāatjauno,” — sprieda 27 gadus vecais Bipins, kurš nolēma nepiedalīties protestos riska dēļ. Bet tūlīt izteica arī sapratni saviem vienaudžiem, kuri nolēma uz tik radikālām darbībām:

„Bet no kurienes tas viss nāk, man ir skaidrs. Grūti redzēt, kā bagāti dzīvo valdības locekļi, kamēr parastiem cilvēkiem jācīnās par izdzīvošanu.”

Viņam piekrita vēl trīs jaunieši, kuri, pēc viņu teiktā, „morāli atbalstīja protestētājus no mājām”. „Mēs saprotam šo cilvēku nostāju. Saprotam, par ko un pret ko viņi cīnījās, bet iznīcināt valdības ēkas nav pareizi,” — teica viens no viņiem.

Ar skumjām skatoties uz nemieru sekām, nepālieši daudz runā par to, ka ārvalstu mediji ievērojami sagrozījuši pirmcēloņus, kas noveda pie protestiem. Bet, spriežot pēc šodienas, kādiem biedējošiem notikumiem pagājušajā nedēļā tie nešķita, tie ir aiz muguras.

Valstī ir atjaunota kārtība un viss atkal ir mierīgi, to bieži atkārto vietējie iedzīvotāji, cenšoties nomierināt ne tikai ārzemniekus, bet arī sevi.

Galu galā neviens Nepālā nevar būt droši pārliecināts, ka tagad viss tiešām mainīsies uz labo pusi. Ārējais miers, ar kuru galvaspilsēta šodien izstaro, var izrādīties īslaicīgs. Un Nepālas vēsture to pierāda: kopš monarhijas atcelšanas 2008. gadā un pārejas uz parlamentāro pārvaldi valstī ir mainījušās 14 valdības.