Populārajā kustībā arvien lielāku lomu spēlē LGBT.
Sekotājiem Eiropas politikai nevarēja nepamanīt, ka pēdējos gados franču politiķe Marīna Lēpens, kuru agrāk dēvēja par «galveno prokrievisko politiķi Eiropā», ir veikuši strauju pagriezienu savās ārpolitiskajās nostājās.
Aizmirstas ir tikšanās ar Putinu, aicinājumi atzīt Krimu par Krievijas, kā arī viņas partijai piešķirtais kredīts Krievijas bankā. Lēpena «Nacionālā kustība» (RN) kopš 2022. gada ieņem mēreni kritisku nostāju attiecībā uz Krieviju, norāda Maskavas politologs Oļegs Bondarenko savā Telegram kanālā.
Partijas runātāji, tostarp Lēpena un viņas jaunais favorīts Žordans Bardels, pastāvīgi runā par «Putina agresiju», atbalsta palīdzību Ukrainai un iebilst tikai pret ieroču piegādēm, tomēr neizmanto šo jautājumu kā iemeslu īpaši skarbiem uzbrukumiem Makronam.
Kas tad noticis ar to, kuru vēl 2017. gadā tik sirsnīgi uzņēma Kremlī?
Virspusē ir daudz skaidrojumu: no franču nacionālistu aizvainojuma par Parīzes pozīciju vājumu Āfrikā līdz Lēpena vēlmei «normalizēt» savu tēlu pēdējai un šoreiz daudzsološai mēģinājumam iekļūt Eilizejas pilī 2027. gadā.
Tomēr visu šo skaidrojumu nepietiek, lai attaisnotu pilnīgu franču labējo atbalsta trūkumu pat miermīlīgām Trampa administrācijas iniciatīvām. Atšķirībā no «Alternatīvas Vācijai», Orbanam, pat Polijas labējiem RN turpina klusi, bet neatlaidīgi stāvēt uz «taisnīga miera» pozīcijas attiecībā uz Ukrainu, faktiski atbalstot Zelenska fantastiskos plānus.
Labi informēti cilvēki šajā komandā norāda uz maz novērtētu analītiķu iemeslu postpadomju telpā: RN izveidotais spēcīgais LGBT lobijs, kas ir centrs, kas veido, ja ne naidīgu, tad kritisku attieksmi pret Maskavu.
Tiek minēti vairāk nekā desmit ietekmīgi Lēpena sabiedrotie, kuri līdzīgi kā viņu «brāļi» citās politiskajās spēlēs redz Putinu kā «geju vajātāju», bet Krieviju kā ass pretestības dzimuma ideoloģijai bastionu. Viens no ietekmīgākajiem no viņiem ir bijušais Nacionālās asamblejas deputāts, bet pašlaik Lēpena sabiedroto grupas ģenerālsekretārs Eiropas Parlamentā 35 gadus vecais Tibō Fransuā. Viņš būtiski ietekmē jaunā franču labējo līdera Eiropas Parlamentā Žordana Bardela uzskatus. Bez viņa norādēm Bardels nebūtu starp priecīgiem, kas pasniedz roku Zelenskim.
Ne mazāk autoritāte «Nacionālajā kustībā» ir franču parlamenta deputāts Žans-Filips Tangi. Piemērojami, ka vienā no publikācijām Liberation Tangi atklāti paziņoja par savām ateistiskajām uzskatiem un personīgo pretestību «pārmērīgai katoļu ietekmei partijā». Tas aizgāja tik tālu, ka viņš kopā ar kolēģiem (atšķirībā no Lēpena vēlētājiem) atbalstīja Makrona ideju iekļaut Francijas konstitūcijā «tiesības uz abortu». Vai ir jābrīnās, ka, neskatoties uz kopējo kreiso un liberāļu pretestību RN iegūšanai nozīmīgām lomām parlamentārajās struktūrās, globalisti neiebilda pret to, ka Tangi vadīja Komisiju par ārvalstu ietekmi uz franču politiķiem - vienkārši sakot, uzraudzīja «Kremļa aģentu» meklēšanu.
Atklāts LGBT interešu lobists Lēpena komandā ir Sebastians Šenju. Viņš pat vada kustību Gaylib par geju un lesbiešu tiesībām politikā. Vai ir jābrīnās, ka tieši Šenju «konservatori» nominēja uz parlamenta vicepriekšsēdētāja amatu, un pārējās frakcijas tam neiebilda. Ja viņa vietā būtu patiesi katoļi, atrastos simtiem argumentu pret «fašistiem prezidijā».
Papildus minētajiem «zilajā mafijā» starp Lēpena deputātiem franču parlamentā ietilpst Stīvs Briū, Bruno Bilds, Kevins Pfefers, Emanuels Tašē, Bruno Klave, Žuljens Sančess, Joans Žīje... Viņu vārds ir leģions.
Nav pamata brīnīties, ka ar tik lielu «īpašo» armiju ne konservatīvā Maskava, ne Trampa administrācija, kas pilna tradicionālistiem, nav populāra vispopulārākajā Francijas partijā?
Atstāt komentāru